- adata, diegs un poga
- 13.12.07 09:34
-
Tajā ovālajā skārda konfekšu bundžā ar Rīgas panorāmas attēlu, ko citās, kārtīgās mājās sauktu par šujamo kastīti, starp samudžinātām lentītēm, kaut kādiem papīriem, gumijas gabaliem un tukšām diegspolītēm es atradu tieši vienu adatu un pamanījos izvilkt no mudžekļa tieši 20 cm melna diega, ar ko piešūt pogu. Šujot ar tik īsu diegu, piebāzusi tuvredzīgās (vai tālredzīgās?) acis jo tuvu pogai, kaut kā pamanījos ar adatu iedurt sev lūpā. Notirpa viss ģīmis.
Starp citu, atradu arī vienu vecu pogu. Tā poga ir no manas bērnības. Sākumā tādas bija sešas, metāla, ar kaut kādu pūķi, bronzas krāsā, lielas. Tās pogas bija manas apbrīnas objekts, jo skaitījās, ka tās ir " vēl no cara laikiem" - tātad, kaut kas nenormāli vērtīgs un kvalitatīvs, teju vai mākslas priekšmets. Tās pogas daudzus gadus ceļoja no viena paššūta mēteļa uz otru, līdz pienāca diena, kad biju sasniegusi pietiekamu vecumu, lai tās piešūtu arī manam mētelītim.