- prom no Baku
- 8.12.07 09:53
-
Mazu nieku tomēr vēl par Baku.
Mūsu koferi ir piestūķēti tepiķiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka liekais svars būs savi 20 kg, kas varētu izmaksāt (it kā) 20 EUR par kg. Esam izmisumā, gudrojam, vai nesūtīt pa pastu u.t.t. Bet Džavids saka - nevolnuīķesj. Jeļi čto, skažiķe: Saša v kurse. (Saša ir kaut kāds Aeroflotes šiška-piška Baku lidostā). Saša v kurse, Džavid uzē včera jemu pozvoņil.
Atkārtoju vairākas reizes paroli " saša v kurse" , atvadāmies (Džavids pats mums līdzi uz lidostu nebrauc - tā taču viņa darbavieta, bet viņš mūsu dēļ paņēmis slimības lapu) un dodamies. Īgli un pavisam formāli tiekam galā ar muitu, ietinam mūsu pārsmagos koferus celofānā (lai neizjūk) un dodamies uz ček-in. Tur pie lodziņiem baisas rindas. Nostājamies vienas galā. kad pēkšņi pie mums iesteidzas slāviskas izcelsmes vīrietis Baku lidostas formas tērpā, un saka, lai ejam, lūk, tur, pie tās koferu lentes pašā malā, kura ir brīva un netiek lietota. Tā arī darām. Blakus lenti apkalpo ģevuška, kurai ir viena no milzīgajām rindām, pilna, starp citu, ar visādiem britiem un amerikāņiem, un kuri savus koferus bīda uz lentes, kas no ģevuškas pa kreisi. Mēs savējos uzstumjam uz tās lentes, kas pa labi. Koferi vispār netiek svērti. Vīretis (varbīt pats Saša?) iedod meitenei mūsu pases un biļetes un nokomandē - lučšije mesta! Ārpus kārtas, visai rindai uz mums sašutumā vai izbrīnā (atkarībā no mentalitātes) raugoties, mums zibenīgi nokārto posadočnajas un mēs esam iekšā.
Lūk, tā tas notiek Austrumos.
Lidojums gan nav pārāk patīkams, jo, satšķirībā no reisa uz šejieni, atpakaļ lidojam ar veco, labo Tupoļevu.