* * *

30.11.07 23:26
Nu un tad vēl tas, ka šodien ir arī mana papus vārda diena. Viņš bija Andrejs. Un 30. novembris ļoti ilgus gadus mūsu mājās bija lieli svētki. Vēl arī pirms tam, kad es apprecēju (vai mani apprecēja) Andris. Bija garais galds izvilkts caur divām istabām, cidoniju šnabis, paštaisīts liķieris, pildītas olas, marinētas reņģītes, rososols, protams, nu, jūs jau zināt (tie, kam šodien nav 20). Un visi tie ciemiņi, vecie leģionāri. Pēc tam, kad es apprecēju Andri (vai viņš mani), nāca klāt " jaunā paaudze" . Visādi tur Tironi, Ozoliņi, pat Gaiļi, ja kas, man liekas, daudzi nāca rosola dēļ. Bet daudzi arī Andreja dēļ. Man liekas - tieši Andreja, ne Andra. Lai vai kā, vēl gadus 10 atpakaļ (jums tas liekas daudz?) Andreji bija gada lielākie svētki, ar runām un dzeršanu līdz rīta gaismai, bet gaisma novembrī, paši zināt. Kad es ar A izšķīros un Papus palika vecs, viss kļuva citādi, bet arī turpinājās savs šarms tais viesībās. Vēl arvien svinējām kopā ar šķirto Andri. Izņemot pagājušo gadu, kad papus jau bija uz nāves gultas. Un šogad - nu, šogad ir skaidrs, ka nekas vairs nekad nebūs kā bijis.
Man visu novembri deg svecīte pie papus bildes. Tā tāda mierinoša māņticība. Iededzot es sasveicinos, vakarā nopūšot - atvados.