- 2.11.07 23:08
-
Un vēl es nez kāpēc atcerējos to nakti, kad uzbruka Viļņai. Mēs bijām, tāds liels " bohēmiešu" jeb drīzāk dzērāju bars pie vienas no mūsdienu slavenākajām prozaiķēm laukos, svinējām viņas dzimšanas dienu. Man nevedas gulēšana svešās vietās, tādēļ uzcēlos agri. Iegāju virtuvē, tur jau rosījās viens no B. - ņēmās ar plīts kuršanu. Un pēkšņi ziņa no Lietuvas.
Ārā sniga, necaurredzami. Mēs bijām Zemgalē. Starp mums bija kāds no valdības vīriem, kurš tūdaļ paziņoja, ka kontrolē situāciju. Mēs nelikāmies zinis, bet plānojām atgriešanos Rīgā. Jājautā - kāpēc? Kāpēc nepalikt drošajā vietā Zemgales sētā? Es nezinu.Tāda doma nevienam pat nieienāca prātā.
Rokpelnis pa ceļam atstāja pie mums savu suni - pats pa tasino devās uz " barikādēm" dežūrēt. Jā. Jānis Rokpelnis. Trauslais. Ar savu komunistisko tēvu.
Braucām cauri sniegputenim, tāda maza autiņu karavāna. Pie pilsētas robežas rēgojās bruņutransportieri, tomēr neviens neko neprasīja, brīvi iebraucām pilsētā.
Kad tās dienas vakarā TV rādīja notikumus Viļņā, pirmo reizi mūžā redzēju, kā mans tēvs raud.