* * *

2.11.07 22:32
Vienas skaipa saruas rezultātā es sāku atcerēties barikāžu laiku.Tagad mums visiem tīk par to it kā pavīpsnāt. Tas ir stilīgi. Katrā ziņā - ar " baļķa nešanu" lielās vairs tikai vecīši. Arī tas būtu interesants jautājums - kāpēc? Kāpēc viena daļa ļaužu, kas toreiz piedalījās, pēkšņi ir sākuši tā kā kaunēties... to dēļ, kuri nepiedalījās un prot savu viedokli skaisti argumentēt. " Es nepiedalījos, jo nebija jēgas un tas bija pārāk patētiski" .
Visļaunākais pārmetums ir patētisms. Bet vispirms es gribu strīdēties par jēgu. Jēgas nebija, ja rēķina tanku kāpurķēžu tonnāžu pret tiem vārīgajiem = neapbruņotajiem ķermeņiem. Jēga bija - tieši tāpēc, ka kailas dzīvības nostājās tanku kāpurķēžu priekšā.
Bez jebkādas patētikas. Es toreiz biju vēl precējusies ar savu pirmo vīru. Man bija maza metiņa, Mēs pieņēmām apkaunojošu kompromisu - es iešu tikai pa dienu (neviens jau nevienu brīdi nebija drošs. Varbūt notiks kā Viļņā. Varbut vēl ļaunāk) vārīt un dalīt zupu mākslas galerijā Doma laukumā, jo bērnam vajag māti), vīrs ies pa nakti. Mēs pilnā nopietnībā katru vakaru viņam gatavojām ar etiķi piesūcinātas marles maskas - pret indīgajām gāzēm. Man pie gultas visu nakti stāvēja ieslēgts radio. Negulēju jau vispār. Kad sāka aust gaisma, nomierinājos, iemigu. Likās - denas gaismā slepkavības nenotiek.
Katru rītu vīrs atnāca mājās dzīvs un es devos to zupu vārīt. Un tā pamazām viss šis pasākums kļuva par tādu kā tautas anekdoti.
Un te nu mēs esam. Atceraties - brivā valstī (es varu salīdzināt, tikko bju Pleskavas guberņā). Savas valdības izsmieti.