* * *

5.10.07 01:16
Pa tādu miglu es pati pie stūres laikam nekad nebiju braukusi. Atceros, Norvēģijā reiz bija tāda migla, kad mēs ceļojām ar b.v.
Bet nu gandrīz visu ceļu no Rīgas līdz MT. Trīs baltās strīpiņas priekšā, un vairāk nekā.
Bet vispār viss labi. Iebraucu pusvienos naktī. Debesis skaidras, skaidras, nenormāli daudz zvaigžņu. Zeme gan slapja izžulgusi, nevar saprast - vai dikti lijis vai no miglas tas slapjums. Nē, laikam lijis, jo grants ceļa gabals atkal bija viena akmens putra.
Jotulu augšā gan neizdevās iekurt, par plānu salikti papīri un skali. Nu i nafuj to jotulu, ar sildītāju šai naktij pietiks, bet rīt gan jau iekuršu.

Turos pie tradīcijām un, kaut jau ir gandrīz pusdivi naktī, apēdu divas Skaja baltās bavāriešu desas (apgrēcība) un uztaisīju asiņaino mēriju. Tūliņ uztaisīšu otru un iešu gulēt. Gultā lasīšu (sekojot pirmā lauku vakara tradīcijai), protams, dzelteno presi.

Ja vien naktī man neuzbruks manjaks, tad lēmums jau šovakar vienai pašai braukt uz MT būs bijis ļoti pareizs lēmums.

(bet anonymous, skatos, izmanto manu prombūtni, lai klausītos mūziku, kura man parasti krīt uz nerviem. nu i labi, katram vajag kādu savu prieciņu, ko piekopt vienatnē)