* * *

19.8.07 00:43
Man ir izvēle - braukt uz Rīgu rīt vai parīt.
Nezinu. Rīt pamodīšos un izdomāšu.
Kā es varu šeit, savos laukos, savā mīļajā mājā pēkšņi justies tik skumji? Vienutļi? Ja vienutlība ir tas, pēc kā es te braucu.

Šovakar pat bailes drusku uznāca. (Suns ik pa brīdim gaudo miegā, Yannel dzirdēja, cik tas izklausās briesmīgi).
Kaut kāda neomulības sajūta. Nervozitāte, nemiers.

Nē, tas tomēr būs sācies (vakar?) no tuvās prombraukšanas sajūtas. Ja man būtu vēl dažas nedēļas (es jau par to rakstīju), viss būtu citādi.
Man vienmēr vajag redzēt prespektīvi, kaut kādu neizskaitļojamu laika nogriezni priekšā. Tas var būt īsāks vai garāks... pat ja tev ir divas nedēļas, tu sākumā neskaiti, cik dienu vēl atlicis... Pat, ja Tev ir nedēļa. Man bija nedēļa, iespējams, garākā šogad. Un, par spīti pāris pēdējām dienām - vislabākā kopš ilgiem laikiem.

Es nevaru ciest "pēdējās dienas". Nekur. Ne mājās pirms kāda ceļojuma, ne ceļojumā pirms tā beigām, ne laukos pirms atgriešanās Rīgā. Jo tad vairs nekas neliekas pa īstam un visam ir beigu garša. Tā kā nogulsnes vīna pudeles dibenā.