* * *

17.8.07 19:20
Neko negribas rakstīt, jo visu dienu laiku pa laikam jūtos nomākta. Tam ir vairāki iemesli: viens zvans no mājām vakar vakarā. viena iedomu aina un laikam apjausma par brīvdienu beigu tuvumu.
Nu, vienalga. Aizgāju uz mežu, gribēju pastaigāt tikai nedaudz, bet, kā par nelaimi tuvu pie mājas atradu vienu baraviku. Tā nu nostaigāju 3 stundas ar āķi lūpā, atkal salasīju tikai gailenes un atnācu mājās ļoti nogurusi.
Tā kā gailenes parastā veidā man ir apnikušas kā rūgta nāve, pagatvoju citādi (šī, jādomā, būs mana ieraksta vērtīgākā daļa):

1. Atlasīju tikai mazās gailenītes, tādas ļoti cietas un stingras, apaļas kā pogas (šodien vairums tādu vien bija). Tās nav jāgriež, cep veselas.
2. Izkausēju nedaudz sviesta un apcepu 1 daiviņu sasmalcinātus ķiplokus, kurus pēc tam no sviesta izzvejoju ārā.
3. Iebēru pannā veselās gailenītes. Protams, arī tās izdalīja drusku ūdens, lai gan daudz mazāk, kā lielās. Kad sula drusku novārījās, piebēru sāli, piespiedu mazliet citrona (pēc garšas), pieliku pavisam nedaudz (nepilnu tējkaroti) medus. Pašās beigās uzbēru un pacepu drusciņu miltu, burtiski - šķipsnu. Arī mazāk par tējkaroti. Gatavam uzbēru svaigi maltus piparus.
5. Salātos jeb piedevās - svaigs, aromātisks tirgus gurķis, sagriezts šķēlītēs un arī drusku iecitronots un iepiparots.
4. Pasniedzu sev ar pastu. Vislabāk der tie "taurenīši", spageti un cota veida garie makaroni īsti neder, tomēr, tā kā taurenīšu man nebija, ēdu ar tiem, kas līdzīgi spageti, bet tikai plati, kā lentītes.

Baigi garšīgi un pavisam citādi kā ierasts. Man vispār nepatīk, ka sēnes "latviešu virtuvē" mēdz sasmalcināt kā putrā.

Vēlāk vēl biju uz jūru, tur liels vējš, auksti. Drusku papeldēju, un mājās.
Lamājos ar suni, viņš ir stulbs. Nelec bagāžniekā. Jāceļ iekšā aiz dibena. Pa jūrmalu, tur var kaut trīs metrus uzlekt. Bet pie bagāžnieka - stāv pa gabalu, galvu noliecis, lūr caur pieri un ne par ko. Beigās sakliedzu, ka paliks mājās, atslēdzu durvis un liku iet iekšā. Tas gan pieleca - uzreiz iespruka tai bagāžniekā. Bet atpakaļ ceļā atkal nekādi. Nu panicis man viņu cilāt, grūti arī, plecs sāp. Saku - braukt negribi? Nu tad paskriesi. Un baigā tempā norullēju pa meža ceļu labu gabalu. Sākumā turējās līdzi, tad sāka iepalikt, beigās nobijos, ka nedabū sirdstrieku un apstājos. Tad jau vairs patiešām nebija spējīgs bagāžniekā ierausties, sēca vien, tā ka nācās iecelt. Bet varbūt būs mācība. Apnicis.

Tagad iedzeršu baltvīnu. Ne uz kādiem spāru svētkiem neiešu.

Ai, vispār jau ir labi, es tikai izklausos īgna. Ir labi.