- 5.8.07 19:53
-
Taisnība jau ir vienai manai draudzenei, kura saka, ka daži cilvēki vienkārši piedzimst emocionāli nestabili, un tur neko nevar darīt. Es tāda esmu un tāds ir viens no maniem bērniem. Kā saka - ar to jādzīvo. Nu kā tad citādi - ja nedzīvo, tad mirsti. Bet mirt negribas.
Šodien visi aizbrauca un es paliku viena. Tiesa, tikai līdz rītvakaram. Atvadoties drusku sagruzījos, bet tad aizbraucu uz jūru, nopeldējos, paelpoju, paskatījos apkārt. Atradu 4 laimes akemeņus - tas man ir pilnīgi neparasti, jo es nekad neko neatrodu (kamēr Poga vienmēr nāk mājās pilnām kabatām, mums jau ir vesela šūplāde ar laimes akemņiem). Manējie ir tādi sīciņi un necili, nācās pat ar zāles stiebriņu pārbaudīt, vai tas caurums tur ir vai nav, bet vienalga taču - laime.
Mājās iekūru kamīnu, uzlēju vīgriežu tēju. Sveces iededzu, lai gan svecēm vēl par agru. Organisko miskasti apkašāju ar sienu, šķūnīti noslēdzu, meža vārtiņus aiztaisīju (lai jūs nedomātu, ka man tikai romantika prātā). Tagad nolēmu atrast vienu labu papiņa bildi, ko izdrukāt - es (tās pašas sākumā minētās draudzenes iespaidā) nolēmu turēt viņu sev blakus. Nu, tā, lai atcerētos un lai viņš zinātu, ka atceros. Un vispār, šis man likās piemērots vakars paskatīties tās bildes, ko vēl nesen mierīgi skatīties nespēju. Bet tad attapos, ka visas bildes taču esmu sadzinusi ārējā diskā, kurš palicis Rīgā. Nu neko, palasīšu, iedzeršu (campari vai asiņaino mēriju? nu, nez) un paskatīšos TV, bet pēc tam filmu "The Road To Wellville", ko Poga par 0,99 nopirka Ventspils rimčikā. Esot nenormāli smieklīga.
Ā, un vēl šodien maya bija iebraukusi ciemos uz brītiņu, par ko man bija liels prieks. Viņa bija mierīga un gaiša. Un teica, ka mums esot obligāti jārīko atadas no vasaras te, MT. Zvaigžņu nakts. Kā toreiz, pirms gadiem.
Varbūt sarīkos ar.
Oi, vēl malciņa jāienes, lai nav pa tumsu jāiet.