- otrais sapnis, vēl garāks
- 4.8.07 08:42
-
Kad piecos aizgāju gulēt, man izdevās aizmigt samērā ātri. Un sākumā bija labi. Bija pat skaisti. Vasaras vidus, kaut kādi svētki, bet ne Jāņi. Ne ta nakts, ne diena. Es dodos – ar mašīnu? – nezināmā virzienā, pēc tam izrādās, ka turp devusies arī Poga, ar vilcienu, un izkāpusi pilnīgi svešā pieturā ar krievisku nosaukumu. Varbūt tas ir kāds ciems Latgalē, varbūt Krievijā, visticamāk – nekurienē, nekurienes pagātnē. Tur ir tādi, nezinu, - tādi kā pasaku cilvēciņi. Ārkārtīgi sirsnīgi, jautri un laimīgi ļaudis. Sieviņas ar lakatiņiem galvās, vīri čīkstošos zābakos, baltos kreklos, ar naģenēm. Meitas un puiši, bērni. Skan baznīcu zvani. Viņiem ir mazs dievkalpojums, pēc tam kaut kādi pagāniski rituāli. Kāda večiņa ar dīvainu, stieptu dziedāšanu-ūjināšanu no vecas dēļu būdas sauc ārā baložus. Beidzot tie izlido – to skaita par labu zīmi, visi priecājas – un debesīs ceļas bars balti-brūnganu balodīšu. Pēc tam ir rituāls ar kaut kādiem man nezināmiem, arhaiskiem zvēriem. Tie ir lieli, spalvaini, nelabi ož, tie staigā gar zedeņu zogu, snaiksta snuķus uz bērniem un pieaugušajiem, kuri pulcējas gar žoga otru pusi un izliekas, ka baidās. Taču man uzreiz ir skaidrs, ka bailes ir tēlotas, pieder pie rotaļas, un zvēri patiesībā labdabīgi. Tad ir dejas – vīrieši spēlē neredzētus instrumentus, jaunieši dejo. Es piesēžos pie kāda galdiņa, man ielej šņabi. Kas šī pa vietu?- es prasu. Man atbild. Vairs neatceros. Tā kā Ļubjanovka izklausījās, lai cik tas nebūtu smieklīgi. Un es esmu ļoti laimīga. Par to, ka esmu atradusi tādu vietu un tādus cilvēkus, un man ir sajūta, ka zinu, kā turpmāk dzīvot. Es esmu priekpilna.
Un tad sākas sapņa otrā daļa, pēc kuras pamodos īstās asarās, pamodās arī Aleksis, es raudāju tā, ka grūti paelpot, minūtes piecas. Līdz sapratu, ka jāceļas augšā, vairs gulēt nevarēšu. Pulkstenis bija septiņi.
Es, tātad ierodos mājās un konstatēju, ka māja ir ciemiņu pilna. Cilvēku 40-50. Visās malās. Iekšā un pagalmā. Skaidrā un dzēruši, un pavisam piedzērušies. Tie visi ir man pilnīgi sveši un ļoti nepatīkami cilvēki. Un tos ir atvedis T. Tur ir tādi ciniski, resni latviešu veči taukainām lisenēm, un džeki izspīlētām bikšupriekšām, un stilīgie, un melni sakrāsojušās džuses. Un vecākas sievietes, tādas vājas un krunkainas, kuras cenšas’būt seksīgas un reizē gudras un izskatīties jaunākas par saviem gadiem, viņas varētu būt saistītas, teiksim, ar kinoindustriju vai žurnalistiku. Bet kopumā viņi visi ir tādi ap-inteletuāļi. Tādi muldētāji. Un patiesībā stulbeņi.
Poga mazgā grīdu, sākumā es neko citu nepamanu, tikai cilvēkus, bet tad pēkšņi ieraugu, kas ir nodarīts mājai. Es atstāju māju tādu, kādā vakar vakarā (īstenībā) iebraucām. Ar iekurtu kamīnu, tīrām grīdām, svecēm malu malās, laimes akmeņiem mazajā koka kastītē, kaltēties izkārtiem vīgriežiem un avenēm. Tagad viss ir apgānīts – apliets, sadedzināts, salauzts. Pat kāpnes ir salauztas – dažu pakāpienu vietā palikušas tikai skaidas, uz kurām man bail kāpt, ka nekrītu un nelaužu kaklu. Es sākumā mēģinu izturēties mierīgi, tikai prasu T, kāpēc viņš tos visus te savedis. Bet tie esot viņam tik ļōōōti labi draugi, viņš smaida. Bet es tikai tāpēc šonedēļ atbraucu šurp, saku, lai pabūtu beidzot mājā tikai ar ģimeni, ar saviem bērniem! Man apsolīja! Viņš smaida, turpina smaidīt, bet es jau redzu acīs parādāmies to auksto, cieto spīdumu.
Atklājot arvien vairāk postījumu – un es tiešām nesaprotu, kas jādara, lai māju novestu tādā stāvoklī – jārīkojas ar cirvi, lauzni, lodējamo aparātu, jādirš un jāmīž uz grīdas, turpat jāgāž ēdienu pārpalikumi, uz gultu segām jādzēš izsmēķi - es zaudēju savaldu. Es mēģinu viņus izsviest ārā, es kļūstu rupja, vulgāra, ļauna, taču viņi tikai ņirdz. T. pasaka kaut ko cinisku, kādu spārnotu frāzi, kuras autoru, sev par apkaunojumu, es, protams, nezinu, bet kas norāda uz manu materiālismu, uz manu sīko un mietpilsonisko dvēseli. Es sāku viņus lamāt, rupji, daži pat mazliet sabīstas, īpaši vecākās sievietes. Es pamanu, ka viena ir novilkusi apavus un ielikusi zamšādas maisiņā sev līdzās. Es izvelku no tā maisiņa smalku kurpi, grūžu viņai sejā un kliedzu kaut ko par to, ka savas, lūk, smalkās kurpītes gan viņa glabā zamšā un samtā, bet svešā mājā uzvedas kā vandālis. Tomēr sieviete, šķiet, vairāk sabijusies, ka kaut ko neizdaru ar viņas glīto apavu, nevis no manis pašas. Es viņiem esmu tikai apsmiekla objekts, tāda veca muļķe, kas neko nesaprot no bohēmas. Kaut kāda gotiska meitenīte man gadās priekšā un vaibstās – nemaisies man pa kājām, - es kliedzu, - tu, sīkā, netīrā mauķele! Galu galā es nolemju doties prom. Ir rītausma, es esmu drusku dzērusi, tikai pavisam nedaudz, es nolemju, ka dzērums izies, kamēr es izbraukšu cauri mežiem. Aleksis guļ mašīnā, es paņemu savu somu, mašīnas atslēgas, vēlreiz izbļaustos uz visiem – ak dies, cik daudz naida un (atkal) izmisīgas bezspēcības bija tajā sapnī – un dodos ārā. Un tur pēkšņi – sniegs. Nav vasaras vidus, ir ziema, un kaut kādi idioti iekārtojuši šļūcamo trasi gar mājas priekšu. Viņiem ir kaut kādi speciāli oranži tērpi, ar baltām strīpām, līdzīgi hidrām; man riebjas sports, man riebjas tie tērpi un vīrieši, un es pilnīgi zaudēju prātu, kad ieraugu, ka trases galos, it kā lai sasildītos, viņi ir izrakuši padziļas iedobes un piepildījušas tās ar pārpalikušo silto ēdienu. Vienā ir tāda kā cūkgaļas mērce, ar visiem gaļas gabaliņiem, otrā kaut kāds šķirs, miltains burkānu un zirnīšu sautējums. Kā jūs varat to darīt ar ēdienu, kā jūs varat! - es kliedzu – bet neviens manī neklausās. Trase ir nobraukāta brūna, oranžie tērpi aplipuši ēdiena paliekām, un tad es ar šausmām ieraugu, ka vienā tērpā patlaban lien iekšā Aleksis. Aleksi, braucam mājās, es kliedzu. - Kāpēc mammīt, te ir tik forši!
Tad beidzot es sāku raudāt un kliegt arī uz viņu: tu, tu esi tāds pats kā viņi, tu, cūka, paliec pie cūkām!
Un pamostos. Un pamostas arī Aleksis. Es raudu aizvilkdamās, skaļi, viņš saka, es esot kaut ko kliegusi par cūkgaļu un situsi viņam ar dūri. Es izstāstu sapni, viņš mani mierina, apskauj, mēģina pierunāt vēl pagulēt, bet es nevaru beigt raudāt. Un kāpju atkal lejā, uz virtuvi. Galva man sāp, un ir slikta dūša.
Vai tik es nekļūstu traka. Man ir bailes. Ja vēl es iepriekšējās dienās būtu, par piemēru, baigi dzērusi. Vai vakar traki daudz sapīpējusies uz nakti. Bet nē, gluži otrādi. Ja es būtu sākusi lietot tās pretsmēķēšanas tabletes vai kādus citus jaunus medikamentus. Nekā tamlīdzīga.
Es taču nevaru visu to ārprātu norakstīt uz lielo stresu pagājušonedēļ darbā.