- 12.8.03 10:50
-
Tāds sapnis.
(mani sapņi gandrīz vienmēr ir slikti – es katru vakaru eju gulēt, lai redzētu sevi apdraudētu vai pazemotu – par maniem sapņiem noteikti būtu daudz ko teikt visādiem ļaudīm no psihoanalītiķu sugas, par laimi, es viņu sakāmo negribu dzirdēt)
Tātad.
Bija karš. Karš bieži ir manos sapņos. Es biju gan vīrietis, gan sieviete, man bija divi bērni, kurus es pūlējos izglābt. Mēs bēgām no kara un nāves, labi apzinoties, ka bēgšana ir bezjēdzīga un bezmērķīga, un visu izšķirs liktenis vai nejaušība – atkarībā no tā, kuram tu tici. Es sapratu, ka vieglāk būtu ticēt liktenim, tomēr arvien skaidrāk apzinājos, ka valda nejaušība. Tu nespēj domāt citādi, kad apkārt ir tik daudz mirušu, līdz nepazīšanai sakropļotu, pārogļotu ķermeņu, kad krīt bumbas, īpaši neizvēloties mērķi, un gaiss ir biezs no putekļiem, sodrējiem, asins dvakas un kliedzieniem.
Es, turot abas meitenes klēpī, braucu kādā kravas mašīnā gar upi, debesis bija dūmu pilnas, es (tobrīd vīrietis) biju pilnīgi tukšs, noguris, zaudējis spēju just un baidīties, bet ne spēju gribēt palikt dzīvam, atmiņā pavīdēja kāda sacītais, ka jebkurš cilvēks zemapziņā ticot savai nemirstībai. Es biju citāds, es neticēju, un, vienlaikus rūgti un baisi apzinoties, ka varbūt jau nākamajā pusstundā miršu, mēģināju sev pateikt, kas gan ir tas, kādēļ mirt tik ļoti negribas. Un tad nāca atklāsme, satriecoši vienkārša un, vismaz sapnī, tik pārsteidzoša – es sapratu, ka gribu vēl domāt. Ne ko citu, bet domāt. Es (tobrīd atkal jau sieviete), kas vienmēr dzīvojusi vairāk ar jutekļiem kā prātu, pēkšņi sapratu, ka baidos mirt tādēļ, ka tajā brīdī beigšu domāt. Un tad es vērsos pie Dieva, bērnišķīgā ticībā diedelējot sev dzīvību, lai gan viss man apkārt kliegšus liecināja par dieva ne-esamību.
Bet tagad ir labi, nakts prom, un ārā tik neticami maiga diena, ka esmu nolēmusi to sev uzdāvināt.