* * *

12.5.07 08:20
Šis rīts tāds pietūcis, izmircis, tumsšs. Tomēr priecājos, ka atkal esmu piecēlusies agri, pirmā.
Vakardiena bija tik mierīga (nē, līdz vieniem man turpināja zvanīt par darba lietām, bet pat tas netraucēja), tik harmoniska un klusa, ka es pilnīgi skaidri sapratu, kas man nepieciešams, lai atveseļotos. Man nepieciešamas vismaz 2 dienas nedēļā pietiekamā attālumā no Rīgas, darba un, jā, arī sava bērna. Čubinājāmies abi ar anonymous katrs pa savu mājas galu ar saviem darbiem.
Es pat sāku drusku rakstīt. Nē, drīzāk gatavoties - apkopot noderīgo un tml. Bet tas sagādāja tādu prieku un brīvības sajūtu, kādu sen nebiju jutusi.
Diemžēl tāds režīms man ir gandrīz neiepsējams. Es nevaru dabūt tās 2 savas dienas. Jo nedēļas nogalēs jau te parasti kāds būs. Bet darba nedēļas vidū braukt es šobrīd nevaru atļauties. Ja nu vienīgi jūlijā?
Tomēr šobrīd es par to skumt netaisos, man vēl ir šodiena un liela daļa rītdienas.