* * *

6.5.07 22:52
Pēc laukiem atgriežoties pilsētā, viss riebjas: dzīvoklis riebjas, pienākumi riebjas, pati sev riebjos. Man riebjas mans nespēks un nogurums, mans gribas trūkums, neizlēmība, neapmierinātība, manas slimības un sāpes, un manu utopisko plānu kalšana - uzreiz jau apzinoties, ka viss tas ir velti, ka neko es neizdarīšu, nedarīšu, tā arī dzīvošu ar savu neapmierinātību sev un citiem par nelaimi, uz kalkla, uz muguras, cik nu dzīvošu.
Jau laukos ēdu, cik lien, tagad no tā riebuma gardu muti izēdu gandrīz kastīti Pogas no Turcijas atvestos baklajus (nu, kā tos sauc?- tīra eļļa un kārtainā mīkla, samaltu pistāciju riekstu masa), un kilogrammam reņģu izēdu ikrus, visas reņģes izmetu ārā - kas tās vispār par reņģēm, zilu miesu, āda nelobās, gaļa jūk pirkstos kā izvārīta.
Un tad nenovērtējami dārgs un atmiņā lolojams paliek tāds viens mirklis šopēcpusdien, kādas piecas minūtes, īsi pirms aizbraukšanas, kad es sēžu uz balkona un raugos pāri uz pļavu un mežu aiz tā. Bērziem uzmetusies zaļganā migliņa, kaut kādiem citiem kokiem - sārtā. Purvā pureņu dzeltenie kumšķīši un šur tur pa nacisei. Zālīte vēl īsa, nav pļaujama, nekādi nezāļu, nātru, platlapju puduri nekur nespraucas ārā un netraucē skatam slīdēt pār līdzeno lauku. Un klusums. Tad pēkšņi balsis, bet tādas attālinātas, mieru netraucējošas -divi mazi puikas ar garām pīckām aiziet uz dīķi, par kaut ko strīdēdamies. "Mīzals tu esi, gatavais mīzals", - tā viens. Bet otrs neko, tāds mazs briļļuks pelēkiem mateļiem, šuj no muguras, kaut ko purpinādams.
Un vēl ir tas brīdis, kad viss tik smalks un grafisks, katrs zariņš redzams, katra čužiņa, bet ne vairs tai skarbajā rudens-ziemas dubļu pelēkumā, un vēl ne gļetnajā, biezajā, smacējošā zaļumā, bet tīrā, caurspīdīgā debesu gaismā.
Un tad gan - ai, kā gribas dzīvot.