* * *

16.1.07 10:44
sirsnīgi piekrītu zemāk pilsones teiktajam par to, ka sēras mazliet izdeg saulē kā uzacis, bet paliek sejā;
problēma ir pasaules vērotāja aklumā
vakar skatījos vienu no agrīnajām Kurosavas filmām: tur bija par cilvēku, kurš finds hope being at the side with the less fortunate than himself, bet tas tā.

pacelšu priekškara malu:
zaudēju abus vecākus, NOMIRA, lmātei atņēma dzīvību, NOSLEPKAVOJA, lai jūs varbūt saprastu, kad man bija pieci gadi
kad man bija 12, ar vēzi mira audžutēvs, kurš bija spīdzinājis mūsu ģimenīti gan pirms, gan īpaši, kopš brīža, kad uzzināja par šausmīgo slimību, vienkārši cilvēks bija rūgts sadists

ar šo slimību pēc ķīmijterapijām un izārstēšanās, ar tās ēnu , cīnās šodien arī puika, kas te neveikli mēģina runāt par the less fortunate gaiļezerā no paša pieredzes; runa ir tikai par kontekstu, par citu cilvēku līdzās; mēs nedzīvojam vieni

kad man bija 30, nomira audžumāte; dzīvoju pilnīgi viena, biju viena saviem vecākiem, un slavēju dzīvi par to, cik tā man devusi
paldies par uzmanību