* * *

15.1.07 18:20
cuguns
Par kādu postu iet runāt???

Vai savos 50 ar kapeikām nebutu laiks aptvert ,ka ir jāpieņem lietu dabiskā kārtību???Un japateicas pazemība Dieva priekšā par to ,ka dabiskajā ceļā jūsu dzīvē ienāca nāve ne caur bērnu apglabašanu...ne caur vīra zudumu,bet gan tēvs aizgāja laikā,kad Dievs bija lēmis.Tas,ka ja atdzīst esat liekas dzivojusi tikai grāmatās ,bet neko īsteni jutusi neeast reali caur sevi šobrīd liekas skumji.Jo sāp ļoti daudzas nāves.es piemēram pats savos 30 sēžu jau trešo reizi pie nāves šūpuļa un cenšos nepielaist viņu sev tuvak,kā tik temperatūras veidā.Katrā krīzes reizē lūdzoties Dievu lai man būtu spēka izturēt.Jūs nespējat aptver ,kas ir nāve nedabiska,kad 25 gadīgus cilvēkus apēd audzejs ,kuru izraisa veselīga pārtika..pēdiņās.Neapšaubu jūsu literatūras zināšanas un jūsu prasmi attainot vidi ,,bet sajūtu ziņa jums nav savas izdzīvotās smeldzes.Lasot,jūsu darbus vienmēr esmu abrīnojis cik literāri pareizi tiek rakstīts tomēr nevienā no jūsu pašas darbiem man nav nācies patiesi noliekt gavu un sajust smeldzi!Jā es lasu grāmatas no 6 gadu vecuma,,un vel joprojam to daru ,katru nedeļu apmainot tās bilotekā.Jo dzīve izvēlas dažadas situācijas tik,man neizprotami,ka jūs dzīvojat cita realitate...mistiski radat upura telu,,kaut ielas jums apkārt ir pilnas ļaaudīm,kam nāve ir atņēmusi ,bērnu(vienīgo),brāli,māsu un mīļoto..bet viņi spēj izjust caur sevu un dzīvot negaužoties.Jo ši upura loma piedien tik ārējam faktoram....
Vai jums ir grūta dzīve?? Jums ir viss ,ko velas normals vesels cilveks,,jā jusu tēvs jums bija dārgs...bet tamdeļ viņam nav jaliedz palikt jūsu sirdī dārgam.Attopieties mīļā un izjūtiet pasauli...dziļi..nevis par kaķīti ,kas atgadina 16gs.Baronu variantu,kad Eiropa runāja par cilvēktiesībām,bet Letlandē veidoja vergus>Apgaismība??Meli...liekuliga izlikšanās...bailes pieņemt realitāti,,un pateikties,par to,ka dabiskā secība ievērojas...
Es personīgi skumjās lasu bezemocionālo sadrukājumu,kurā cilvēks apraksta kaut,ko par ,ko pats neko nezin!
Pazemīgi dzīvojot pie apziņas,ka kad gulēju līdzās mirstošiem,,tiem,kam mokas izēd dvēseli un atstaj mieles aizejot no sis pasaules...man līdzas gulēja cilveks 30 gadīgs,kam audzējs bija pusi galvaskausa izēdis...viņā meita sava priekša 8 gadu vecumā redzeja ģindeni ar uzblīdušām venām,kuras nomocījusi ķīmija...bet viņa acīs bija cerība,ka varbūt viņš piemānīs nāvi...un sieva stāvot līdzās vienmēr teica glaimojošus vārdus cerībām,kaut mājās grauza spilvenus un lamāja Dievu par ko viņš atņem laimi.Šai situacijā man guļot savos toreiz 21 likas sireali...
Attausa atmiņās kaimiņiene,kura jau duss tai saulē...savos 87..
Viņa bija apbedijusi divus dēlus....pati palika ar trešo..un tik vai ta pari šīm nāvem viņai bija spēks dzīvei,,kaut arī visai lielā trukumā!
Visā šai konteksta gribeju teikt tikai to,ka ja ir iespēja izjūtiet smeldzi ne no grāmatām,bet sevī!Beidziet gausties par ,kaķiem,kas ir primitīvi visumā...un attīstieties literāri bez liekulīga patosa...būšu lepns pēc vel pāris gadien,kurus izcīnīšu šai dzīvē lasīt,ko reali izjustu!
Ar cieņu lasītājs.
Kura nāve ir aiz durvīm atliek tik tās atvērt.