- 15.1.07 15:47
-
ai, es arī nožēloju. lūdzu piedošanu. un Jums pilnīga taisnība, Jūs neteicāt ne vārda par uzmākšanos; acīmredzot, es pati tā jūtos - vainīga. un, aizsargājoties, taisnojoties - histēriski uzbrūku.
par bērnu apglabāšanu - es negribu, dzirdat?
bet es zinu, protams, zinu, nedomājiet, ka esmu akla un kurla.
tikai viena kļūda - es nezinu, kas ir nāve (nē, potams, tā bija ironija no Jūsu puses, bet tomēr).
apzinos, ka noskaidrot to nav iespējams, bet šobrīd jūtu nepieciešamību vismaz mēģināt par to domāt racionāli, nevis ļauties iepriekšējā postā aprakstītajām sajūtām, piespiest sevi par to interesēties, lai atbrīvotos, kā teica mana draudzene (kuru es ārkārtīgi cienu un apbrīnoju, un kura man ieteica augstākminētās grāmatas) ne jau no bailēm no nāves, bet no bailēm no domāšanas par nāvi.
vai no bailēm no pašām nāves bailēm.