* * *

12.11.06 01:15
Velni
citu cilvēku dzīvēs vienkārši nav tādu ievērojamu notikumu kā annuškas (viens no mīļākajiem cibiņiem), kuskusa, citronmētras... es to nesaku ironiski - vienkārši nekas no tā, kas notiek manā ikdienā (ceļojumi, radinieku bērnu dzimšana, padarīti/nepadarīti darbi, strīdi ar kolēģiem) man nešķiet tā vērti, lai tajos dalītos ar svešiem (lielākoties pilnīgi svešiem) cilvēkiem. šie notikumi pat nav īsti svarīgi arī man. tad kāpēc tos rakstīt?
manas dienasgrāmatas [nerakstīšanas un dzēšanas] problēma ir tajā, ka es šobrīd (vai varbūt "vairs"...) nemāku/nespēju transcendēt to ikdienas pieredzi tā, lai pārveidotu tekstā, kas būtu lasīšanas vērts. mani neinteresē informēt. Tu to sauc par "literatūru", kas vienmēr izklausās drusku nievājoši, - it kā "literatūra" būtu kaut kas atrauts "no dzīves", it kā tā nevarētu būt skatījuma forma, dzīves forma - kaut vai tikai mērķētā dzīves forma (jo visi mēs esam netīri mazi dzīvnieciņi, kas tikai grib varu, apbrīnu un baudu), saproti? bļin, es te pinos baigi. jo sāpīga tēma.. katrs kontakts ar cibu apstājas pie domas "ko es te vispār daru, ja neko nevaru pateikt?"