* * *

29.7.03 00:05
Nezinu, par ko man tik daudz brīnumainu dienu šovasar?

Strādāju līdz pusdienlaikam, pie tam ar iedvesmu.
Un tad:
M-Tornī sākās indonēzija:) Suta, un lietus gāza, zibens zibeņoja un grāva, īsajos starplaikos zeme kūpēja, mutuļoja un vārījās, biju mežā, satiku rejošu stirnubuku, gailenes izmirkušas un leknas, mana matu krāsa izrādījās nenoturīga, pārnācu sārta kā zemene, drānām pielipušām pie miesas, apreibusi no smaržām, tad braucu uz ventspili, drīzāk - lidoju miglā, bet ventspils bija neparasti krāsaina un gaiša, pa ielu pastaigajās lieli un resni albatrosi, cilvēki košās drānās un priecīgi, pirmo reizi šais gados sajutu ventspili dzīvu, - mazu piejūras pilsētiņu, un tad mājup ceļš, jo tuvāk M-tornim, jo biezāka migla, jo lielāka tveice, un tad pelde naksnīgā jūrā, - un vai zināt, ka butes guļ smiltīs ierakušās tuvu tuvu krastam, un kāda pļek-pļek sajūta rodas, kā jāspiedz, uzkāpjot dzīvai butei?
Bet ūdens kā piens, un atmiņas par citām vasarām tik smeldzīgi skaistas un dzīvas, par seniem vasaras vakariem ar pusaudzi meitu, par neseniem vasaras vakariem ar kādu jauku, mīlošu zēnu un mūsu ķermeņiem tumšajā jūrā.

Ir labi, ir labi, ir labi, un es nedomāšu par to, kas gaida.