* * *

18.8.06 09:31
Izmazgāju grīdas un devos mežā. Viss vēl bija tāds pelēks. Iztraucēju dzērvi pirts dīķī. Arī pelēku. Tuvumā viņa tomēr ļoti liela.
Uz kapu ceļa dažas sviesta bekas, divu paaudžu. Vecas un tārpainas un tādas pavisam jaunas, spiciem galiem. Dusmas, jo nekā jau nav, bet tagad nebūs miera, kamēr neaizies uz īstajām vietām.
Mežs smaržoja: pēc ozona, pēc medus (meklēju, bet neatradu tās medus smaržas iemeslu) un pēc sezama eļļas - tas vēl jocīgāk, Latvijas mežam pavisam neraksturīgi.
Kad izgāju uz bānīša, debesis jau bija noskaidrojušās un viss sāka mirdzēt rasā.
Paēdos drusku melleņu un meža aveņu.
Gandrīz pie pašas mājas atradu baraviku! Vidēja izmēra, tārpainu. Izgriezu vienu tīru gabaliņu un gāju ostīdama.
Nesaprotu, ko lai tagad dara. Pa to sēņu līniju.