* * *

27.7.03 11:55
Nav tādas receptes, un katram tas ir citādi. Tev ir kā filmā "Stundas", kur galvenā varone saka: sen, pirms 20 gadiem, bija brīnišķīgs vasaras rīts, mēs stāvējām pie jūras, un es domāju - jā, tagad tas sākas, tagad tā būs visu dzīvi, tagad nāks lielā laime un mani nepametīs... bet tālāk nekā nebija. Un es nesapratu, ka tieši tas tas brīdis, tas mirklis, kuru es palaidu garām,- tā bija pati laime".
Neprecīzs citāts.
Un Tu saki - nevis būt laimīham, bet justies laimīgam. Un tas jau ir viens un tas pats. Un laime nav ilgstošs stāvoklis, - vienkārši ķer mirkļus. Tu pļausi zāli. Es zinu, tas izklausās banāli - bet vai tad Tu nebūsi kaut mirklīti laimīgs - no vīstošās zāles smaržas, kāda putna balss? Un tad no padarītā darba sajūtas? Un pēc tam aizbrauc kaut kur ārpus pilsētas, apgulies uz kāda pakalna, tā lai ar muguru jūt zemes apaļumu, un skaties debesīs un sajūti, kā zemeslode griežas. Un, ka tu griezies līdzi.
Katram jau citādi. Man: krāsas, smaržas, skaņas, klusums, bet lielākoties dabā. Un mani bērni. Viss cilvēka radītais skaistums mani gan sajūsmina, bet īsti laimīgu nedara.
Visbiežāk cilvēki saista laimi ar mīlestību. Tā arī ir laime, bet nevajag domāt, ka vienīgā. Mīlestība varbūt ir pārāk spēcīgas jūtas, lai sniegtu laimi - man laime nozīmē mieru.
Un vēl laimei tā kripatiņa asaru sāls ir vajadzīga - tā dziļi paslēptā sāpīga apziņa, cik viss ir īslaicīgs, zūdošs, nīcīgs.
Ja man būtu cerība vēl reizi mūžā ieraudzīt tieši tādu saulrietu kā vakar un iebrist tieši tādā jūrā - es laikam nebūtu tik laimīga jutusies. Bet apziņa, ka tas ir - šis nirklis, tagad, uz brīdi, un es to redzu un piedzīvoju - tā ir tā laime. Un pēc tam ir sirds ar to pilna, un vakarā tēju dzerot, tu vēl to atmini - līdz tas bālē.
Bet tad nāk citi mirkļi.

Nu vienmēr jau tā nav.
Un ja tu kāda iemesla dēļ jūties nelaimīgs,- vai nu tā ir mīlestība vai cits kas - ir grūti šos mirkļus ieraudzīt. Man bija laiks, kad es visu redzēju kā caur stikla sienu, kā uz TV ekrāna, un putnu dziesmas skanēja kā no CD atskaņotāja. Tad es biju pa īstam nelaimīga.
Bet tas stikls saplīsa.
Bija gan arī jādzer zāles.
Arī tagad man bieži ir slikti, es esmu nomākta un noraizējusies, un arī nelaimīga, un dažreiz izmisusi. Varbūt pat vairāk kā daudzi citi. Bet man ir tie mirkļi. Es viņus nenoniecinu. Es tiem ļaujos - nepabraucu garām vasaras vidū apsnigušai priedītei tumša meža vidū, tāpēc, ka vēls jau, tāpēc, ka jāsteidzas, tāpēc, ka it kā muļķīgi tā apstāties un stāvēt... bet nedrīkst noniecināt tādas dāvanas, jo viņu nav daudz.
Un jājūt pateicība (dabai), jo pateicība arī dara laimīgu.
Viss šis te izklausās ļoti sentimentāli, bet laikam jau arī laime tāda ir.

Vārdu sakot, mana recepte: atvērt visus jutekļus un ļauties.
:)

Ja es atradīšu vienu vecu tekstu, varbūt to Tev iepostēšu.