- 7.8.06 14:50
-
Kad mans Opītis bija mazs puika, tika būvēta tā māja, kurā mēs tagad dzīvojam. Viņš bieži man stāstījis savas atmiņas par to, kā, rokot būvbedri, nākuši ārā cilvēku kauli - šai vietā, ārpus viduslaiku pilsētas mūriem, it kā esot atradušies mēra kapi.
Šodien mans Puika visu rītu tup uz palodzes un skatās, kā kauli nāk ārā no būvbedres blakus gruntsgabalā. Tur rosās arheologi, kuriem viss jāizpēta, pirms sāksies celtniecība. Eskavators pasmeļ zemes kausu, izber, un katras čupiņas virspusē balo pa kādam stilbakaulam vai galvaskausam. Viens puisis laukuma stūrī kaulus šķiro. Atrod arī šo to citu - kaut kādas pudeles, piemēram, un sīkākus priekšemtus, kuru raksturu no attāluma grūti noteikt. Tos liek malā atsevišķā kaudzītē.
Nē, vispār jau nekas īpašs, vienkārši interesanti un jocīgi iedomāties, ka viņiem - Opītim un Puikam - tagad būs ļoti līdzīgas bērnības atmiņas. Varbūt arī Puika tās stāstīs saviem bērniem un mazbērniem. Jo puikas taču visos laikos ir tik ļoti vienādi, vismaz dažās interesēs un izpausmēs.