* * *

20.6.06 15:15
Vai, mīlīši, jūsu īkšķi palīdzēja vai mana gudrība, vai vienkārši prasme runāt un būt diplomātiskai, vai, galu galā, pārliecinošais paveiktā darba apjoms, bet viss beidzās ļoti, ļoti labi. Patiesībā jau nebija arī nekāda pamata domāt, ka varētu beigties slikti, jo jūtos strādājusi pēc labākās sirdsapziņas, tomēr tās bailes (es taču defoltā vienmēr visu priekšā jūtos par kaut ko vainīga, laikam tā kāda bērnības trauma, kad man izteica pārmetumus par 4-niekiem skolā) un uztraukums paliek.
Tagad atslābstu karstā, svelmainā kantorī, fiziski jūtos kā plācenis, mikls un mīksts, un biezs, bet smadzeni krampis ir atlaidis, vismaz uz brīdi. Vēl jāpadara kādi sīki ikdienas darbiņi - dažas vēstules nomniekiem, dažas tikšanās jāieplāno, pāris līgumu jāizskata, un tad varēs iet mājās un atzvilt. Atzvilt un brītiņu, lai tūdaļ celtos un ar anonymousu kopā gatavotu vakariņas ķenguram-gardēdim. Bet es domāju, ka šis varētu būt pat tīri patīkams vakars, galu galā. Ar aukstu baltvīnu.
Rīt gan vēl viens pārbaudījums - tiksimies ar interjeristi, gardēdim noteikti būs kaudze iebildumu un kritikas, bet tas vairs galu galā nav mans darbs, nav īsti mana atbildība, un pēc tam jau mēs vienkārši strādāsim tālāk. Ja iebildes un ierosinājumi būs saprātīgi - ņemsim vērā. Ja ne - neņemsim.
Patiesībā strādāt pie tāda liela projekta nav nemaz neinteresanti. Atbildība ir šausmīga, stress brīžiem neizturams, pārgurums arī. Bet tas vismaz ir kaut kas ļoti konkrēts, kaut kas, ko es spēju vairāk vai mazāk kontrolēt, kaut kas, par ko man nav jākaunas, jo zinu, ka esmu darījusi labāko, uz ko esmu spējīga. Ikdienas rutīnas darbi, tas amorfais purvs, - tie ir daudz depresējošāki.