* * *

88
16.5.06 23:51
Nosvinējām opīša 88. dzimšanas dienu, viss tieši tāpat kā katru gadu. Ciemos bija trīs no atlikušajām četrām vecenītēm. Vecīši jau nomiruši. Mūsu vecītis palicis pēdējais. Bet vecenītes turas ka nu tik, lai gan vienai jau 89, otrai 82, trešajai pāri 70 - visas viņas ir dāmas. Auskariņi, brošas, kostīmiņi. Uzpīpē un ierauj konjaciņu. Atmiņas, protams, atmiņas. Par jaunības laikiem, par Sibīriju (bez žēlīgām nopūtām - tikai no lustīgās puses), par jautro dzīvi Latvijā piecdesmitajos, sešdesmitajos. Astoņdesmitdeviņgadīgā atcerējās, kā kopā ar manu omīti (78) divatā izrāvušas 6 pudeles Murfatlar un kā viņa ar jaunajām, pa blatu dabūtajām čehu korķenēm ierāpusies vannītē ar lietus ūdeni. Nekādas vaimanāšanas, nekādu žēlīgu nopūtu par aizgājušo jaunību, smiekli, un acis spīd.
Smukas tādas, patiesi smukas, un ar galviņām viss kārtībā.