* * *

13.5.06 23:32
Alimenti - tas ir pavisam cits story.
Bet arī - godīgi sakot, es ļoti pastrīdētos par to, cik lieliem tiem jābūt. Ja tiek prasītas nopietnas summas, tām tomēr būtu jābūt pamatotām. Ar čekiem (lai cik tas šai dāmai nešķistu pazemojoši). Un prasība samazināt alimentus, ja cilvēks jūt, ka sieva to izmanto savām, nevis bērna vajadzībām, arī, manuprāt, ir ļoti loģiska.

Mans gala secinājums (ne pārāk objektīvs un visnotaļ nepamatots juridiski): ja sieviete ir noprecējusi biezu veci ar domu "tagad man visu turpmāko mūžu nebūs jāstrādā" un "es varu dzīvoties pa māju, nemācīties un neattīstīt sevi, jo es audzinu viņa bērnus", tad šī laulība jau pielīdzināma darba attiecībām. Un, ja sieviete šim darbam vairs neder (nepienācīgi labi pilda savas funkcijas), tad vīrietis var mierīgi viņu atlaist un maksāt uzturlīdzekļus, teiksim, tuvākos 6-12-18 mēnešus (atkarībā no tā, cik vecs ir jaunākais bērns), un tas arī viss (apmēram tāpat kā jebkurā citā darbā). Un, bitīt mētelīt, ja divu bērnu audzināšana ir Darbs, kas ir tik ļoti Īpašs, ka to nevar savienot ne ar kādu citu darbu, ne studijām, tad kas gan viņai liedz turpināt strādāt par mājkalpotāju un auklīti - tikai citiem cilvēkiem?