* * *

3.5.06 10:39
Velni
Atvainojos, bet, manuprāt, tas ir taisnākais ceļš uz elli - izdomāt, ka tavs bērns ir ģēnijs un ka viņam ir vajadzīga savādāka pieeja nekā citiem. Jo tas nozīmē, ka šis bērns līdz pilngadības sasniegšanai vai vēl vēlāk nespēs iekļauties sabiedrībā, savu vienaudžu vidē. Tas nozīmē nolemt šo bērnu tik traģiskai vientulībai, kādu nespētu izturēt pat pieaudzis cilvēks. Es zinu, par ko runāju, jo mani vecāki izdomāja, ka vajag izdot manu dzejoļu grāmatu 13 gadu vecumā un tādā garā. Mani nemīlēja ne skolas biedri, ne skolotāji - jo es taču pēc definīcijas biju "pārāks". Man bija ārkārtīgi lielas grūtības izveidot attiecības ar pretējo dzimumu, jo es nebiju mācīts, ka arī citos ir uguntiņa. Brīnums, ka vispār nepadarīju sev galu.
Un daži šajā ceļā ir gājuši vēl tālāk - tu varbūt atceries tādu mazu puisīti Mārtiņu Bogustovu, kurš gleznoja un kuram uztaisīja izstādi, pirms gadiem. Viņa vecāki izdomāja, ka debilā skolam mazajam ģēnijam neļauj pilnībā attīstīt viņa talantu un vispār izņēma viņu no skolas. Totāli sačakarēts bērns - rupjš, nesavaldīgs un kurš vairāk arī nemaz neglezno. Un ko nu? Kā tālāk būt? Pilnīgi nepareiza pieeja.