* * *

3.5.06 10:30
Tas strādā tikai tad, ja visi "vienādie" spēj sasniegt "vienādu" rezultātu, ja cilvēki nejūtas neadekvāti un nepiemēroti. Ja cilvēkam ir sajūta, ka no viņa sagaida vienādību, bet viņš nespēj būt vienāds, tad individualitāte kļūst par kaut ko traucējošu un traumējošu. Es nezinu, cik daudz ir to bērnu šobrīd, kas spēj justies patīkami vienādi.
Variants ar individuālu apmācību, starp citu, finālā noved pie šīs pašas vienādības apziņas, tikai augstākā līmenī - pēc tam, kad tu esi nogājis savu ceļu, tu apjēdz, ka to pašu ir izdarījuši arī citi. Tevis propagandētajā modelī vispirms visus novienādo un tad cenšas apcirst atšķirīgo (vai piespiest cilvēku paš-apcirsties), individuāla pieeja ļauj attīstīties, lai nonāktu pie vienas un tās pašas apjēgas. Piemēram, atziņa, ka "akurāti izdarīts darbs ir skaists". Kā ir labāk - uzstādīt to kā aksiomu un likt visiem, kas neizdara akurāti, justies tizliem, vai ļaut katram strādāt tā, kā ir ērtāk (vienam - mēģinot vēl un vēl, citam - izdarot vienreiz un lēnām, vēl citam - izvēršoties radoši tik ilgi, kamēr nonāk līdz savam ideālajam rezultātam, kuru gribas noslīpēt līdz pēdējam), lai finālā katrs savā nodabā izprastu to pašu?