* * *

3.5.06 10:15
Tieši visa šitā demokrātiskā dažādības atzīšana, manuprāt, ir aizgājusi krietni vien par tālu. Tas, kā visvairāk pietrūkst, ir apjēga, ka daudzējādā ziņā tu esi tieši tāds pats cilvēciņš kā tie desmit vai divdesmit tev blakus. Tagad jau bērnudārzā vai pirmajā klasē viens, izrādās, ir indigo krāsā, cits drīkst spēlēties tikai ar koka mantiņām utt. Un beigu galā, kad esi paaudzies, izrādās, ka ar savu unikalitāti esi kā tāds mazais princis uz mazas neapdzīvotas un izmirušas planētas.
Tā taču mūžvecā apgaismības ideālu problēma - jo nadzīgāk cenšas aizstāvēt katra atsevišķā indivīda tiesības uz "savu dzīvi", "brīvību" un individuālu laimes izpratni, jo mironīgāks viss kļūst.
Apziņai, ka esi unikāls, ir nepieciešams līdzsvars, rupji sakot - kāds, kas pasaka, ka tu esi tieši tāds pats nekas kā visi citi. Tas, vai šo līdzsvaru veido skola, armija vai autovadīšanas kursi, vairs nav tik svarīgi.