* * *

3.5.06 07:59
Kāpēc lai nevarētu "iemācīt vajadzību kaut ko darīt"?
Bērns pēc dabas ir ziņkārīgs. Sākot ar zīdaini, kurš pēc visiem pārējiem parametriem ir pilnīgs dārzenis. Un turpinot ar visiem tiem astoņgadīgajiem čalīšiem, kam skolā iet stipri viduvēji, bet kas var aizrautīgi uzdot visādus jautājumus un iedziļināties datorā, sportā, whatever. Ja cilvēks var ieguldīt sasodīti lielu enerģiju sapņu pasaulē, tad kāpēc viņš nevarētu to ieguldīt arī mācībās?
Starpcit, padomju laikos motivācijas atrašanas sistēma strādāja labāk, bija tak visas tās grāmatas ar pozitīvajiem varoņiem, kas cītīgi mācās un no rītiem rūdās, lai varētu kļūt par polārpētniekiem. Vai mācās, lai iekļautos kādā kompaškā. Vai vēl kāds mērķis, kāpēc. Un tas pats skukas izslavētais "rakstura audzināšanas" modelis, tas ir viens no retajiem veidiem, kā iziet sveikā cauri izglītības sistēmai. Bet raksturu neviens nevar audzināt, ja nav tam motivācijas, iekšējas vēlmes būt "cilvēkam ar raksturu", lai kas tas arī nebūtu.

Un vispār, te jau ir jautājums par to, uz ko balstīt izglītības sistēmu: uz domu, ka bērni pēc dabas ir pavirši, nevīžīgi, pasīvi, bez tieksmes uz skaistumu, vienaldzīgi pret visu un noraidoši (tad uz priekšu, jo vairāk viņus piespiedīs, jo labāk), vai arī viņi pēc dabas ir atvērti, ziņkārīgi, labvēlīgi, ieinteresēti un aktīvi (tad acīmredzami labas izglītības sistēmas pamatā būtu šo īpašību izmantošana un palīdzēšana tās izkopt, nevis dresūra). Var jau teikt, ka "patiesība ir kaut kur pa vidu", bet manā visai ierobežotajā pieredzē bērni pamatā pieder otrajam tipam un pirmā tipa īpašības sasniedz tikai pēc tam, kad ir pāris gadus nomācījušies skolā un sapratuši, ka tādi, kādi ir, viņi ir neadekvāti.