- 3.3.06 17:10
-
un vēl es tagad gribu uz laukiem. gribu aizbraukt uz pārguruma robežas, kā citreiz, kad licies - nē, nav, nav spēka vairs šodien uz tiem laukiem, bet tad tomēr. saņemas un aizbrauc. un tiec atalgots, jau izkāpjot no mašīnas tiec. ar mieru, klusumu, smaržu, tumsu.
gribu, elpai aukstumā kūpot, nenoģērbjot virsdrēbes, sakurināt plīti virtuvē un krāsniņu bēniņu istabā, saslēgt sildītājus, uzvārīt tēju. ieslēgt televizoru, lai kaut ko runā, vienalga, ko. dzert tēju, izkravāt somu, vērot tumsu aiz loga. tikmēr kaut kāds siltums jau parādītos, varētu pufaiku novilkt. suns skraidītu iekšā - ārā, pagalmā rietu uz zvēriem mežā, un es rātos,- kas ir, ka nezin, ko grib?, kas te būs, iekšā paliks vai ārā? - un dusmīgi purpinot, slaucītu viņa piebradāto grīdu.ieklausītos skaņās no meža un jūras. satrūkotos, vējā pirms vairākiem gadiem striķos sasietajiem apgleznotajiem šindeļiem atsitoties pret mājas sienu.
un tad aizslēgtu durvis ar miklu un aukstu atslēgu, ielīstu gultā, ledus saltā, palagi jau tik ātri nesasilst, ielīstu gultā garā kreklā, varbūt pat jakā, sasegtos līdz kaklam, mazā lampiņa degtu, apgaismojot tikai manu galvgali, plašā telpa grimtu tumsā, aiz jotulas stikla durtiņām unguns plaiksnītos un sprakšķētu. sasegtos līdz kaklam, tikai rokas ārā, grāmatiņa rokās, nosalušās. mēģinātu grāmatiņu ar vienu roku turēt. gulta pamazām sasiltu, būtu tas kontrasts patīkamais starp zemdeķa karstumu un degunu auksto, pirkstiem aukstajiem, stīvajiem. telpa tvanīgi smaržotu pēc siltoša un žūstoša koka. nemanītu, kā aizmigtu. gulētu ilgi, ilgi, pamostos gaismā, tīru un skaidru galvu, gulētu un klausītos apkārtnes skaņās, pilnīgi atšķirīgās no pilsētas ierastā trokšņa, vilcinātos kāpt no gultas ārā. siltumā kādas mušas no ziemas miega būtu pamodušās, lidinātos apdullušas un kūtras. miers, miers, miers.