* * *

16.10.05 23:41
Spriedze krājās, krājās, neizturēju un - sakodu savu bērnu. Neko sliktu viņš nedarīja, tikai krita uz nerviem. Negāja gulēt. Tirinājās pliks apkārt, kārtoja skolas somu. Neklausījās, ko saku. Gribējās iešķelt, bet sist man vispār liekas nepieņemami. Kaut kā gadījās viņš man pa tvērienam, tieši blakus, ņēmu un iekodu, tā kārtīgi.
Palika vieglāk.
Viņš gan nosauca mani par govi vai tamlīdzīgi, un aizskrēja, aizsitot durvis. Bet es viņu nevainoju.
Brīdi mierīgi pasēdēju, nobirdināju asaru, padomāju, sapratu, ka esmu traka un iegāju viņa istabā. Salabām diezgan ātri, jo vienojāmies, ka ne jau katram ir tāda mamma, kas nesit, bet kož.
Beigās jau abiem nāca smiekli, bet viņam uz rokas būs zils riņķis. Un man vēl mutē tā garša no viņa rokas.