* * *

13.10.05 21:28
vienā brīdī mēs abi turējām rokā to mazo dzelteno lapiņu ar ļoti svarīgu ciparu kombināciju, te tā bija viņam, te man, ne vairāk kā piecas, nu, desmit sekundes, un pilnīgi nav skaidrs, kurš deva, kurš ņēma, kur lika, un tas viss notika viena, nu, lielākais, divus kvadrātmetrus lielā laukumā, un tad tā lapiņa pazuda, vienkārši pazuda, mēs vainojām viens otru, mēs rāpojām pa grīdu un kāpām uz plauktiem, un, drošības pēc, pārmeklējām visus 20 kvadrātmetrus, un arī citas istabas, kaut droši zinājām, ka neesam tur bijuši, mēs izkratījām visas somas un makus, un kabatas izgriezām uz āru, un aplūkojām zoles, vai tā nav pielipusi, mēs pa vienam vien atkritumam pārkrāvām miskastes saturu citā maisā, mēs ieskatījāmies Dzubai mutē, kaut viņa nebija izkustējusies no savas vietas uz koridora tepiķīša, mēs izpurinājām visas uz galda stāvošās grāmatas un žurnālus, un tad mēs nolēmām, ka, pofig, tā vienkārši notiek, tas taču ir dabiski, lietas izgaist, un viss. un nekādu vainīgo.