* * *

23.5.05 11:01
Jā, runājot par to Luvru, Parīzes dievmātes katedrāli un da jebko citu, kaut vai Teita galeriju Londonā vai MoMa Ņuorkā, nekur jau vairs netiek klāt, māksla ir padarīta par preci, cilvēki kļuvuši par mārketinga upuriem, nekas viņus tais muzejos neinteresē, bet nē, viņi stāv, STĀV tais rindās, stundu, divas, trīs, stāv skolnieki, pieaugušie, pensionāri, viņiem nospļauties patiesībā uz to mākslu, un neko viņi nesaprot, izskrien cauri visām zālēm, kaut ko pieraksta blociņos, kurus pēc tam mājās ielidina miskastē, bet cilvēki, kuri tiešām grib, un zina, ko grib, un tas, ko var gribēt - tas, ziniet, nekad nav VISS, kas atrodas muzejā, bet kaut kas tāds, kas interesē tevi īpaši, un tu zini kādēļ (un vispār - cik tad vispar var uztvert viens cilvēks vienā dienā?) - nu jā, tie vienkārši netiek. Jo es nemūžam nestāvēšu tais rindās. Ne par ko. Pie tam, ja arī tu tiec iekšā - nu kas tā pars skatīšanos, tai cilvēku jūrā.
Tāpēc es esmu tik laimīga par to Milosas Venēru vakar, caur logu.
Man vispār patīk grieķu un pat romiešu skulptūra, no romiešiem it sevišķi portreti, jā, un muzejs Atēnās bija kas īpašs, tur varēja klejot savā nodabā, nejūtot laiku. Vai arī toreiz, kad mūs bez rindas ieveda Teitā, un mēs nogājām pagrabā, kur ēģiptiešu mūmijas, - laikam tobrīd mūmijas nebija modē, mēs bijām gluži vai vieni starp simtiem mūmiju, es klīdu un domāju, kāda velna pēc tās te guļ, kas tā ar sasodītu mūsdienu cilvēku iedrošināšanos - raut miroņus no kapiem ārā un izstādīt vispārējai apskatei. Grēks, grēks, grēks, jebkurā ticībā un arī vispār bez tās.
Un Romā, - kā sauca to villu? - tā bija ārpus centra, maz apmeklētāju, un tajā bija Bernīni skulptūras, - tā sieviete villas hollā, es slepus no sariem to glastīju, piermo reizi redzēju marmoru tik dzīvu, varēja just pulsējam asinis pirkstu galos. Skulptūras, ne manos.

Ok. Šodien tā kā pa bodēm, ja.