* * *

22.5.05 23:23
Viegls tāds vakars ar meitenēm Pogu un Kristīni, vieglas sarunas par dzīvi un vīriešiem, vieli joki un vieglas patiesības. Vakariņojam diezgan smalkā restorānā pie Luvras, meitenes sadzeras vīnu, es reibstu, ēdiens tiek psniegts izsmacināta minimālisma stilā un neiedomājami garšīgs, visas sienas ar grāmatplauktiem, šīs grāmatas neviens nelasa, Kristīne saka, te nākot buržuāzija, kura vēlas sevi iztēloties par bohēmu, bet ēdiens ir garšīgs, nudien garšīgs, mūs neuztrauc, ka apkalpotāja nav pārāk laipna pre Antuu, un pārītis pie blakus galdiņa, kurš ieradies romantiskās vakariņās, arī par viņu nav sajūsmā.
Mēs iznākam no restorāna ierebušas, un Kristīne ved mūs rādīt Luvras Kvadrāta Pagalmu - tik tizli skan tulkojumā šīs pagalma nosaukums latviski. Tāda rāma harmonija visās proporcijās, brīnumskaista renesances fasāde, miers, klusums, tikai jocīgi vīriņi pārvietojas pa apli uz dīvainiem motorizētiem braucamiem, jāteic - gandrīz bez skaņas, vismaz mēs to nedzirdam. Divi palieli riteņi paralēli viens otram uz vienas ass, dēlītis stavēšanai, perpendikulāri tam gara stanga ar stūri, pie tās piestiprināts pat kaut kāds groziņš, kurā var ielikt, piemēram, bageti vai burkānu saišķi. Vīriņiem galvā ir kaskas un mugurā tādi kā kosmonautu tērpi. Nekas, drīz mēs visi tikai tā pārvietosimies pa ielu - saka Poga, - un nemaz nebrīnīsimies.
Vīriņi pazūd, bet Kristīne mums parāda logu, pa kuru par velti un bez burzmas var aplūkot Milosas Venēru. Milosas venēra stāv pirmajā stāvā, viņa ir lielāka, nekā es biju iedomājusies. Man palīdzot, metenes uzrāpjas uz augstās palodzes, no kuras Venēra redzama pilnā augumā. Mēs kavējamies tur ilgi, bet pēc tam ilgi vērojam saulrietu, sēžot uz Luvras kāpnēm ar skatu uz Elizejas laukiem. Vai pareizāk sakot, uz stikla piramīdu, kura šo skatu aizsedz. Piramīda pati par sevi ir skaista un ļoti proporcionāla Luvras fasādēm, labi izskatās arī, nākot caur jebkuriem Luvras vārtiem un ieraugot to kā dūmainu tīmekli, tomēr žēl visa tā, ko aiz viņas nevar redzēt. Un arī tās mazās piramīdiņas šķiet liekas un nepatīkamā veidā atgādina Rigu.
Laikam galvenais vērojums - ka tik liela un grezna arhitektūra var būt tik viegla, harmoniska, gaiša un nomierinoša.
Tā vispār ir viena no Parīzes iezīmēm (tas gan Pogas vērojums, taču es pilnībā piekrītu) - Parīze ir lielpilsēta ar visām lielpilsētu pazīmēm, bet savdabīga teši ar mieru. Mieru un vieglumu.

Bet priekšpusdienā aizvedām Antuu uz Luksemburgas dārzu. Tur bērni baseinā laiž kuģīšus. Tādus izīrējamus, paprāvus koka bureniekus, nolupušu krāsu. Un visjaukākais ir tas, ka nav šiem kuģīšiem ne kādu vadības pulšu ne striķu, tu vienkārši palaid savu kuģīti, tev ir tikai kādu metru garš kociņš, tavu kuģīti vējš iepūš plašā baseina vidū, piedzen pretējā krastā, tu seko sava kuģīša ceļam, pabaksti ar koku, kad tas piestājis malā, un viss. Tik mierīgi un bezrūpīgi pret kuģīšiem izturas tikai Parīzē.
Bet uz neskaitāmiem, pārvietojamime krēlsiem malu malās sēž, zviln, guļ parīzieši un tūristi, lasa, ēd, dzer, snauž, skūpstās, un tas viss nemaz nekaitina, nemaz nenomāc, viņi te dzīvo.