* * *

22.5.05 00:02
Es vienkarši nevaru neko pateikt par Parīzi. Vēl ne. Šovakar redzēju kādas četras, ieelpoju, sajutu, dzirdēju. Un mīlu visas. Arvien vairāk.

Jā, vēl tāds novērojums. Es tagad pazīstu kādas trīs jaunas sievietes, kurām ir ļoti tuvas un ilgstošas attiecības ar Franciju. Tas nozīmē - gadiem garas, dziļas, nopietnas. Viņas visas ir maza auguma, trauslas, viņām ir īpaša stāja, viņas raksturo tāda dīvaina, rāma un reizē dzirkstoša pašcieņa, viņām ir līdzīgi, eleganti žesti... pat smēķē viņas līdzīgi. Sievišķais viņās mijas ar vīrišķo tādā izsmalcinātā proporcijā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka tāda liela sieviete kā es nekad nevarētu saplūst ar Parīzi. Lielas te ir tikai nēģerietes. Kā jau visur. Tās varenās mammas- āfrikas, ģērbušās garās un spožās, plīvošās kleitās. Viņas iederas visur, jo viņu zeme nāk tām līdzi.

Vispār - dīvaini atcerēties, ka pirmajā tikšanās reizē, pirms gadiem 10, man Parīze nepatika.