* * *

8.5.05 12:33
Tagad te atkal var dzīvot, tagad man vairs nebūs bail, šogad vairs nebūs pirmās reizes, žurku kakas ir izmēstas, viss puslīdz tīrs, tieši tik tīrs, lai man netraucētu, ne vairāk, tagad jau pirts ir vienreiz iekurta, un man sāp kakls, tagad es gribu, lai laiks drusku apstājas un pagaida mani tur, Rīgā.

x x x

Bet vispār es neesmu maratoniste, es esmu sprintere, es varu maziem gabaliņiem, īsas distances, un tad man jāatpūšas, lai varētu skriet atkal, saprotiet, un tas šoreiz neattiecas uz literatūru - līdz šim es šo salīdzinājumu biju lietojusi tikai attiecībā uz to - bet pēkšņi sapratu, ka tā varbūt ir mana būtiskākā rakstura iezīme, maziem gabaliņiem, ar pilnu elpu, bez elpas, ar atdot visu, un tad nokrist zemē, zālē, un pagulēt vienai pašai, lai zeme beidz griezties, lai viss norimst, apstājas, atgūst ierasto ritmu, tuk, tuk, tuk, un tad atkal var celties un skriet.