* * *

22.4.05 22:56
ja runājam par to, ko es rakstīju daiļliteratūras sakarā pirms tiem gadiem - nenoliedzmi tas bija spēcīgāks un talantīgāks kā tagad. īstenībā tagad jau kādu gadu vispār nerakstu. varētu runāt par pēdējo divu gadu dzejoļiem. tie ir daudz gaumīgāki, ieturētāki, formīgāki, bet tur nav tā lādiņa. vai es to nožēloju. ar prātu nē (jo saprotu, ka viss mainās), ar sirdi jā. tanī pašā laikā es tiktiešām apzinos, ka esmu visādā ziņā audzis kopš tā vecuma - tikai ne tā šūpulī liktā stafa - talanta - ziņā. bet tāda ir dzīve.

jā, Kikonijs trako pa īstam, bet tieši šīs patiesās aprobežotības dēļ arī viņa pērnie dzejoļo liekas tik banāli. atceros, laikam Lunā vēl bija dzejolis par "bezpajumtiekiem". atceros Čaka poēmu mūslaiku Homēram. bet Kikonijam visa forma kā pa celmiem. valoda saraustīta kā panku kliedzamais stafs - toņi bez pustoņiem. gribētos jau tādam jaunam Morisonam ar atbilstošu dzīvesveidu noticēt. bet... nav tā ticamības momenta. pietrūkst manis iepriekšminēto argumentu. bet varbūt tas tā kā būtu gaumes jautājums?