* * *

7.3.05 13:42
Lasot racoonu, atcerējos tos divus izcilos vēlēšanu aģitācijas stendus (nezinu gan, vai tos tā var nosaukt) Vērmaņdārzā.

Vispirms ieraudzījām vienu. Bija tā: ejam jau pa tumsiņu uz kino, ceļš ved cauri parkam. Skat, - es saku, vēl atrodoties ielas otrajā pusē - mistkaste deg!
Ejam tuvāk - nudien deg! Un tā vareni, lielu, stāvu un kuplu liesmu, nu gluži kā tāda mūžīgā uguns. Pat pionieru ugunskurs tik skaisti nedeg.
Pieejam vēl tuvāk - nē, laikam nav miskaste - uz vienas plaknes kaut kāda galva virsū.
Ejam vēl tuvāk - deputāts!
Vairs jau neatceros, no kādas partijas.
Un liesma ar menaz nav īsta, kaut kāda lupata gaisā tirinās,- ventilators, radīdams diezgan ievērojamu troksni, to lupatu plivina. Un lampiņas izgaismo.
Bet nu pagabalu - uguns kas uguns.
Cilvēki, visi, kas ierauga, tādi priecīgi un smaidīgi paliek. Baigais ekšens.

Otru vakaru atkal ejam uz kino - un, skat, parka stūrī vēl viens deputāts uzradies. Dažādības labad mākslinieka fantāzija šim nav pierīkojusi liesmas imitāciju, bet tādu krāsainu lupatas cauruli/tārpu, kas pa gaisu plivinās.
(Bet lielais ugunskurs parka otrā pusē tobrīd kaut kā neveiksmīgi bija pār malu pārkāries, laikam vējš nepreizi pūta).