* * *

smiltis & smilgas
6.3.05 16:54
Gribēju nepiekrist, bet tad iedomājos, ka pie pizes smiltīm tas tiešām varētu būt nevietā..
p.s. katru reizi gaidot autoveikalu domāju pirkt šņabi, lai dotos ciemos - vispirms pa mazbānīša ceļu, tad tieši gar kapiņiem, gar skangaļiem. Bet 15 gadu laikā tā arī neesmu sadūšojies :(

Atbildēt
6.3.05 15:35

Ei! Kāpēc pa mazbānīša? No autoveikala jau labāk pa lielo ceļu līdz kapiem, un tad iekša?
Bet kas tu esi? Un jau 15 gadus?????
Samulsu....

Atbildēt
6.3.05 15:56

Zinu, jau zinu :) Cik nav iets. Bet allaž garām. Bet vienmēr neatradu iemeslu, lai nāktu draudzēties.
Esmu 'atpūtnieks' faktiski. Es gan romantizējot identificējos ar ciemeniekiem, kad velku tīklus, bet jūtu skaudru robežu starp `te ir mana vieta` un pasauli pilsētā. Un man kauns, ka esmu ekskursants 'ahh un ohh'. Bet gumijnieki man piestāv labāk nekā kurpes..

Atbildēt
6.3.05 16:26

Es taču arī atpūtniece...
Velc tīklus? Arvien vairāk mīklu. Es, lai gan nodzīvojusi tur padsmit vasaras, vēl arvien pazīstu tikai dažus ciematniekus un dažus atpūtniekus.
Zini, kas visjocīgākais, kādēļ, izlasot šo ierakstu, es tīri vai satrūkos? Vienā manā sen iesāktā un nepabeigtā (izmestā) darbā es Tevi biju izdomājusi un aprakstījusi, tādu atpūtnieku ar gumijas zābakiem.

Atbildēt
6.3.05 16:31

T. dēls?:)
--------
Nē. Viņš bija mans klasesbiedrs brīdi. Bet Teodors ir tuvākais (visās nozīmēs) kaimiņš, mani vecāki katru nedēļu sazvanās ar viņu.
Bet jocīgākais ir tas, ka allaž tur dzīvojoties, man šķiet, ka es tiešām esmu kāda romāna varonis. Tieši TAS NEKAS, kas TUR notiek TIK NEATKĀRTOJAMĀ VEIDĀ, rada to sajūtu, ka māksla IR VISUR, bet sajust un gandrīz sataustīt - tikai TUR. Nekādības fons katrai mazajai domai piešķir īpašu nozīmi, jo vairāk tāpēc, ka tai tiešām ir maza nozīme.