* * *

20.2.05 17:53
Ielikām tos divus lielos maisus bagāžniekā un devāmies meklēt mistkasti, nu, konteineru, vietu, kur norbas nebrauc, domājām nolikt tos maisu blakus mistkastei, lai paši sašķiro, bet man vislaik tāda slikta sirdsapziņa, ka viens bomzis to visu savāks un neizdāļās jau trūcīgām māmiņām vai vecām sieviņām, nē, pārdos utenī, uzvārīsies, naudu nodzers, nu, braucām, braucām, nav un nav neviena konteinera, un tad uzreiz tā mazā pareizticīgo baznīciņa, sievietes pagalmā pulcējas, vecas un jaunas, visādas, laikam pēc dievkalpojuma, es saku: piestājam te. Kāpjam ārā, ejam runāt, sak, tā un tā, vai nevar jums visādas drēbes un apavus, un somas atstāt, pasauca viņas mužiku vienu, tas noved mūs pagrabā, bet pagrabs tīrs, sirma māmuļa vienā kambarī skābu kāpostu zupu vāra, tur tad atstājām, māmuļa vēl noprasa - vai tur bērniem vai pieaugušajiem lietas, - lai zinot, kak raspreģeļitsa, - pieagušajiem galvenokārt, sakām, un vēl ļoti gribējās teikt: a u vas tut vkusno ščami pahņit,ščami ta ņeugosķiķe?...- tak nesaņēmāmies vis, gājām projām.
Tomēr sajūta laba, liekas - viss īstajās rokās nonāks, un tā.
Te atkal par to kristietības tēmu gribas piebilst,- nez kā tas nāk, bet liekas, ka pareizticīgajiem tur viss kaut kā patiesāk, tā kā ģimeniskāk, vai.