* * *

1.1.05 14:22
Sākās labi.
Un beidzās arī labi, aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpaziņo. Lai pirmo teikumu kāds maldīgi neieskatītu par sākumu stāstam ar sliktām beigām.
Trijās mašīnās pa biezu miglu, pa leduskalniņiem un leduspeļķēm cauri priežu mežam devāmies meklēt Balto Kāpu. Divas mašīnas tika gandrīz līdz galam. Trešajā tad pārkrāvām malku un proviantu, sakāpām visi, kas nu tur bijām, un aizlīdām līdz pašai kāpai. Spokains brauciens cauri būdiņciemam, visi logi tumši, tās tās būdiņas, no kurām, pēc mana Opja pareģojuma, bija jānāk krieviem mūs sist. Bet būdiņas bija tukšas, tikai vienā, kuru grūti nosaukt par būdiņu, tāda gandrīz vai māja, dega gaisma. Bet gaisma izskatījās miermīlīga un silta. Mežā redzējām vienu pamestu mašīnu, kādā citā vietā - divus vīriešus stāvam. Ņemot vērā, ka vienīgo gaismu deva mūsu mašīnu prožektori, grūti iztēloties, ko viņi tur pilnīgā tusmā darīja. Izskatījās pēc sēņotājiem.

Migla bija tāda, ka upi nevarēja redzēt, kur nu upi - redzēt nevarēja neko aiz kāpas muguras. Nostājoties priekšā mašīnai ar ieslēgtām ugunīm, mūsu silueti projicējās miglā milzīgi lieli, pāri visām debesīm. Ja vispār kur bija debesis.
Kāpas galā uzkūrām uguni, apkārt mežā un kokos izlikām lukturīšus ar svecēm. Ēdām manis vārīto zupu, cepām oglēs kartupeļus, dzērām tēju. Palaidām dažas raķetes. Pretējā krastā un kaut kur tālu aiz muguras sāka šaut jau ap vienpadsmitiem. Miglas dēļ neko nevarēja redzēt, tik tāda klusināta, miglas slāpēta kanonāde visapkārt. Divpadsmitos - bet varbūt arī ne divpadsmitos - jo katrs pulkstenis rādīja citu laiku, šāvām vaļā šampanieti. Bučojāmies un apskāvāmies, bet neko daudz viens otram nevēlējām, tie vēlējumi bija sirdīs (piedodiet) un kaut kur gaisā ap mums. Viļņojās siltumā un ugunskura gaismā. Kāds teica: nu, galvenais,- panākumus, viss cits jau ir. Smējāmies. Viss cits jau ir, viss ir. Un kas nav, tas būs.

Padomājām par tiem, kuru nebija klāt, un priecājāmies, ka esam kopā tie, kuri esam. Esam jau vairāk kā gadu. Cibiņi.