"I have been a happy man ever since January 1, 1990, when I no longer had an email address. I'd used email since about 1975, and it seems to me that 15 years of email is plenty for one lifetime.

Email is a wonderful thing for people whose role in life is to be on top of things. But not for me; my role is to be on the bottom of things. What I do takes long hours of studying and uninterruptible concentration. I try to learn certain areas of computer science exhaustively; then I try to digest that knowledge into a form that is accessible to people who don't have time for such study."

-- Donald E. Knuth http://www-cs-faculty.stanford.edu/~knuth/email.html

yea, if you're Donald Knuth, yea.

it doesn't apply to us tho

Mana vāvere izkāpj no riteņa pec 2 dienām mežā vai kalnos. Jauna informācija pārtrauc pieplūst un var sākt domāt.

Un vēl palīdz televīzijas un preses un radio atmešana. Un filtri internetam.

Un vēl draugi, zini, draugi ar kuriem parunāt, un tad paklusēt un tad teikt: "-vai ne? -nu bet protams!"

Televīziju es esmu atmetusi pilnīgi, skatos tikai video pa laikam, presi esmu atmetusi gandrīz, sarakstos reti, runāju ar draugiem, un tomēr esmu vāvere ritenī, gandrīz arvien.

pirms 10 gadiem, internets bija pieejams varbuut tikai terminaaliishos LU Mat. instituuta vestibilaaa (latnet). Un nebija briinums, ka cilveeks uz turieni piestaigaaja reizi 1-2 nedeeljaas.

shodien internets ir katram uz galda, pieejams tikko esi pamodies, taapat kaa TV. baigi gruuti uz epastu atbildeet?

vai tad nu vins pats to nesaprot?

katastrofāli pietrūkst dziļuma. triviālas patiesības aktualitāšu mērcē

viņš runā par laika izjūtas un emociju devalvāciju, bet atzīst:
"Es sūtu sievai īsziņas trīs četras reizes dienā, lai atgādinātu par sevi."

tomēr kādu informācijas graudu izlobīt var:
"Japāna ir labs piemērs, kur var redzēt, ka cilvēkus var locīt diezgan stipri, pirms viņi salūst. Viņi strādā daudz vairāk nekā mēs — atpūšas varbūt nedēļu gadā un tad dodas uz golfa viesnīcu Malaizijā no piektdienas līdz svētdienai, tā, lai būtu atpakaļ darbavietā pirmdien pēc pusdienām."

Tu esi lasījis grāmatu? Manuprāt, pēc intervijas vien nevar spriest, tā ieintriģē pietiekami, lai gribētos palasīt darbu. Bet tas, ka viņš atzīst savu piederību šai jauno komunikāciju pasaulei (pat atzīst, ka reozēm tā viņam patīk), nav pretrunā ar atziņu par mirkļa deficītu. Man liekas. Cilvēks vienkārši nestāv ārpus, bet skatās no iekšas. Ko redz, tas jāmeklē grāmatā, ne intervijā. Moška.

nē, protams, neesmu. bet ļoti trāpīgi pateikts, "no iekšas", pats gribēju, bet nevarēju

Hmm, ja katrs savus komentus vēl ilustrētu ar bildēm:) Šis B. ir ļoti piemērots.

vai jāuztraucas par informācijas tehnoloģiju ietekmi uz sevi, tevi vai jebkuru citu cilvēku?

šāda histēriska vaimanāšana, no vienas puses, un koķetēšana, no otras, ir spekulācija. "Kāpēc nav politikas, kas pasargātu no informācijas?". phe
es drusku satraucos, cenšos, lai nekļūtu par manipulējamu objektu sabiedrībā, kuras "... izaicinājums ir — kā palielināt patēriņu, ja tu vairs nevari paplašināt tirgu.", būt par postmodernu personību postindustriālā sabiedrībā. bet to visu viņš ar vieglu roku ielaiž "elites kultūrā", tas jau nav priekš visiem

Mēs visi esam manipulējami, vairāk vai mazāk. Bet es ceru tai grāmatā atrast atbildi uz to, kur paliek laiks, (nu labi, "atbilde" ir par stipru teikts), kāpēc pārsimt gadu atpakaļ cilvēki, ceļojot no valsts uz valsti mēnešiem ilgi zirgu pajūgos, tomēr paguva tik daudz redzēt un, galvenais, saprast, apdomāt, kāpēc - rakstot ar roku, - tik daudz uzrakstīt, kāpēc bērni - neejot skolā un arī īpaši nepārpūloties (es, protams, domāju aristokrātu bērnus) - tik daudz iemācīties? Pie tam iegūt tādas zināšanas, kas veido viengabalainu personību, nevis to sasmalcina. Kaut kā tā.

Tas par "to tik daudz iemācīties" nav pārspīlēts?

Aga, moš pasaki pēčāk - i vai naf vērts. Jo pirmā doma man ar bija - jāizlasa, bet tad uznāca šaubas.. ka nebūs gari un plaši par to pašu Dienas topiku.

Pirmā, kas to izlasīs, noteikti nebūšu es:( Bet gan jau kāds izlasīs un nokomentēs.

Es izlasīju to rakstu. Likās, ka viņš grib kautko pārdot. Ko viņš protams grib. Bet kā var tā vienlaikus radīt paniku un tēlot labo visspozitīvo amerikāni? Vienlaikus attēlot cilvēkus kā neirotiskus situācijas vergus, čekot mobīlo un teikt "es esmu labais anarhists, uz mani tas neattiecas".

Man patika tā pati vieta, ko Tu citēji par dzeju. Jo es nesapratu. Bet bija smuki. :)

un vēl nebija nekas par to, ka cilvēks ir spējīgs adaptēties un nekas cits jau mums neatliek.