* * *

10.11.04 10:59
Es šodien esmu kašķīga.
Jā, pagājušonakt pēc tā sapņa izcepu pankūkas, kam beidzies derīguma termiņš, un ēdot pabeidzu lasīt grāmatu. Išiguro "kad mēs bijām bāreņi". Vēstījumu sapratu, taču grāmatas otrā daļa mani neaizrāva, izlasīju līdz galam tikai tādēļ, lai zinātu, kā beidzas.
Toties B-as (neatceros, bļin, uzvārdu) pasakas "Džins lakstīgalas acī" riktīgi ievilka. Sākumā liekas - nekas, parastas pasakas, bet kaut kā pamazām arvien vairāk tāda pamatīga, nopietna mitoloģijas apakšslāņa, kas lieliski kontrastē (vai tieši otrādi, nekontrastē, bet apbrīnojami meistarīgi sapludināts) ar mūsdienu realitāti. Pēdējā pasaka - vispār, nu, es jums teikšu. Labāk neko neteikšu.
Tagad tikko sāku lasīt Akuņina un Čhartišvilli "kopdarbu" "Kladbiščenskije istoriji", žēl tikai, manai slimībai drusku par grūtu. Slimiba brēc pēc izklaides, pēc tekstiem, kurus nav jāpārdomā.
Taču, kopumā vērtējot, slimībai tiešām ir savas labās puses. Man tās grāmatas vēl ilgi stāvētu nelasītas. Vēl jāpagūst tā paša Išiguro "Dienas atlikusī daļa" un Dobrovenska "Magnuss, dāņu princis". Lai gan kaudzē jau vēl gaida visas tās, ko nepaguvu līdz saslimšanai...
Nekas, varbūt man būs plaušu karsonis, tad ne to vien vēl paspēšu izlasīt.