* * *

tā pat vien, ja kādam naktī garlaicīgi: sapnis smieklīgs un drusku baiss
10.11.04 01:56
Sapņoju, ka mēs esam aizbraukuši uz kaut kādu rakstnieku saietu, laukos. Tādos kā Kalācos, ne Kalācšos, enivej. Bet iebraucam vēlu, pa tumsiņu, neviena nekur neredz, kaut kur tālāk mājā dzird dažu pazīstamu iereibušu dzjenieku balsis, kaut kur strinkšķ ģitāra. Un zinu, ka kaut kur ir Demakova. Liekamies gulēt. Gultiņa brīva tik viena, un tāda šaura. Saspiežamies cieši kopā,kā nebūt iemiegam. Tad tā kā pusnomodā jaušu, ka viņš kaut kur iziet. Domāju - pačurāt, bet, pamazām mostoties, atceros, ka kaut ko teicis par gultas šaurību, un, ka iešot ko ērtāku pameklēt. Un man nu vairs nav miera. Grozos, grozos, kamēr nolemju - iešu un meklēšu. Bet kā jau sapnī - nevaru no palagiem izpiņķēties, nevaru drēbes sačamdīt, vārdu sakot, neko nevaru. Tad vēl izdomāju, ka viņa brillītes jāatrod un jāpaņem līdzi, jo, kā tad viņš tāds samiegojies, bez brillītēm, nevienu neredzēdams, nāks ar mani atpakaļ, no turienes-kautkurienes. Jaušu, ka otrā istabas stūrī divi tēviņi mīcās pa gultu, tādi prāvi. Te viens man uzprasās palīgos. Labi, sameklējam pa tumsu brillītes, manu apģērbu, viņš vēl man saģērbties palīdz. Manu gultu ar šņorē savītajiem palagiem uzklājam. Lai viss būtu kā nākas. Un tad - žvikts! - šitais lielais vecis manā gultā, palagu virsū un nu tik gulēs. Kā?!- es sašutusi saku,- kā?! Tad tu tikai tapēc, lai manu gultu sev izmānītu?
-A tu ko domāji, - šīs krekšķina. Un, vēl iemiegot purpina tālāk: tādu sūda pasākumu, piediršu, 33 laši no deguna, un par ko? -Kā 33 laši? Kādi 33 laši?? - es brēcu. - Mani, pa telefonu uzaicinot, neviens nebrīdināja!
Neko, jāmaksā vien būs.
Un tad pamodos. Kakls stipri sāp, slimība pa ķermeni staigā savus nakts ceļus. Bet viņš - viņš guļ blakus, tā pat kā iemiegot. Un mēs esam mājās. Kāda laime, - es domāju,-kāda laime.
Tik aizmigt vairs nevaru.
?