* * *

4.11.04 21:31
Es gribētu redzēt, kā viņi tos saliek savām rokām, manu acu priekšā, tos sasodītos papīra lukturīšus, lukturīšu virteni,- es, ziniet, varu salikt visu, ja vien tas nav elektronisks, un tie lukturīši jau nu nekādā ziņā nebija elektroniski, patiesībā - man viņi jau uzreiz likās par dārgu, nu kas tur, viens vadiņš, desmit lampiņas, drusku zīdpapīra tādi kā sērkociņi un drātis, bet eu! Es sāku visai optimistiski, bet tad izrādījās, ka pie katras neuzmanīgas kustības tās sūda spicās lampiņas plēš to papīru pušu, un tie sērkociņi arī, un nekas, pilnīgi nekas nenotiek ar vieglu rokas kustību, uz burvju mājiena, jo nekas nav vienāds, viens par lielu, otrs par mazu, un es sēdēju apmēram stundu, vēru no jauna un no jauna, un viss tas šķīda un plīsa manās rokās, labi, pēdējie divi iznāca gandrīz prefekti. Un tur nebija nekādas pamācības, pat ne zīmējuma, un nekur nebija rakstīts, nekas nekam neatbildīs, būs vai nu par lielu vai mazu. Nē, es gribētu aizbraukt tur atpakaļ un paskatīties, kā viņi to dara. Un vēl es domāju - kāda laime, ka es pati, pati tos esmu nopirkusi, nevis kāds man tos uzdāvinājis, kā es tad ienīstu to cilvēku!