* * *

31.10.04 07:51
Vakardiena, mūsu pēdējā diena šeit, bija saulaina un skaidra. Dāvana. Bet es neprotu dāvanas saņemt.
Šodien līst atkal, tas tā ierasti.
Visvairāk man atmiņā paliks ūdens. Tik pilnīgi neparastā krāsā, tik vielisks, ūdens un atmosfēra, un kā tie saplūst kopā, un kā kalni met ēnas ūdenī, maigas un izplūdušas, kā nevar saprast, kur ūdens beidzas un kalns sākas, kur ūdens beidzas un gaiss sākas, un, cik viņš liels un stiprs, tas ezers, un cik spēcīgi un rāmi tie kalni apkārt, tieši tādi kalni, kādus man vajag, ne par zemu, ne augstu, un tad vēl tās gaismu maiņas, ik brīdi, ik minūti. Un mākoņi zem mums un virs mums, un mūsos.
Un vakardienas kāpiens pa neiestaigāto/nestaigāto taku lejup uz Gandriju, cau r olīvu brizīm un lauru kokiem.
Un ciematiņš vakara krēslā caur guļamistbas logu, pēdējo reizi parādās mums - kā Ziemsvētku solījums ar savām gaismiņām un līloču ieliņām, un uguns pērlīšu virtni uz tilta, kurš ved pāri un prom. Un Milānu.
Tas, ko es gribu aizmirst, ir viss pārējais, kas notika vakar.