* * *

28.10.04 09:50
Ja tagad Dievs dotu vienu skaidru dienu, kāds skats pavērtos! Visas tās dzeltenās, brūnās, sarkanās lapas! Bet mākoņi guļ kā tādi pēļi, smagi piemirkuši, viens iesprūdis starp diviem kalniem iepretim mūsu mājai, tie tur tagad mākonī dzīvo. Bet mēs arī dzīvojam mākoņos, visu laiku. Un tad, kad nelīst, tad pil - vienkārši pil mākonis pa koku lapām lejā. Nekur nav nevienas sausas vietiņas, pat mans pīpējamais lievenītis piemircis līdz slieksnim, pat tai vietā, kur vienmēr bija sausa strīpa, kur es liku pelnutrauku.
Ja viņš, laiks, nemainīsies, būs jābrauc uz Kastanjolu pa lietu, nekas, tad redzēs, kā tur viņiem bija slikti.

Bet man viss patīk, izņemot to, ka tik drīz jau uz Rīgu.