* * *

3.6.03 19:12
nebūtība
BÄ“rnÄ«bÄ?, pusaudÅ¾a gados, jaunÄ«bÄ?? Vai ir kÄ?ds, kurÅ? varÄ“tu apgalvot, ka mÄ?te ir viÅ†a draugs?

attieciibas ar maati man bijushas dazhaadas. beerniibaa diezgan stresainas, sasteigtas, briizhiem vienaldziigas. (vinja bija skolotaaja. skolaa vesels bars bernu, maajas ar viens. nevareeja atteikties no pedagoga arii maajaas sadziivee. briizham paar manu galvuu naaca dusmu izvirdumi). ap pusaudzha gadiem attieciibas uzlabojaas. es gaaju vidusskolaa, kas atradaas citaa eekaa nekaa pamatskola, vinja no aktiiva pedagogjiskaa darba paargaaja straadaat ar individuaali apmaacamajiem skolniekiem, papiiru lietaam, stundu izmainjaam, sabiedriskaam lietaam skolaa. vispirms beidza audzinaat klases, tad vadiit stundas. peec vidusskolas beigshanas es paarceelos uz Riigu un saaku studeet. vinja palika skolaa, bet nu vairs darbojas tikai ar paaris skolniekiem paaris reizes nedeeljaa. pret mani vairs maajaas neizturas kaa skolotaaja. pakaapeniski esam stipri satuvinaajushies. starp mums pashreiz ir attaalums 200 km, bet paareejaa zinjaa esam tuvi. satuvinaaties paliidzeeja arii tas, ka vinja dziivo pati savu dziivi un ljauj man dziivot pasham savu. neiejaucas tajaa. es staastu vinjai to, kas, manupraat, uz vinju attiecas, nokluseeju to ko veelos patureet pie sevis. bet taa es riikojos arii pret saviem draugiem. daudz smagaakas attieciibas man ir ar manu teevu. bet tas taa, laikam neattiecas uz teemu.

es varu apgalvot, ka mees ar mammu esam draugi. man shkjiet, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas ljaava pakaapeniski mums taa labi sadraudzeeties, bija tas, ka mana maaminja ne tikai pagalvo, ka katram pasham ir jaadziivo savu dziivi un otram tur jaukties iekshaa nevajag, bet arii riikojas peec shii principa. vinjai ir pietiekoshi ilga dziive bijusi, lai buutu paspeejusi daudz iemaaciities un saprast. 65 gadu vecumaa cilveeks zin daudz, pie kam es jau nebiju pirmais beerns.