* * *

12.10.04 03:17
Vēl sliktāk. Pamodos pilnīgi slapja un ar šaumīgu drudzi. Poga mani ar viltu aizveda uz Franciju. Mani un bērnus. Viņa ar santehniķi Kārli tik gāja un gāja, es netiku līdzi, kājas bija pa pusei paralzētas. Puika gandrīz paskrēja zem vilciena, meitenei bija kaut kas ar zobiem, to es jau sapnī, izrādās, esmu kādreiz redzējusi. Ar tādu kā kaltiņu jāatšķeļ visas smaganas no zobiem. Lai nespiež. Bet meitene nemaz neraud, tikai atvieglojumā raud un saka paldies. Neuztraucies, tā bija cita meitene, es viņu nekad neesmu redzējusi, ar īsiem matiem, ļoti maziņa. Es visu laiku vācu bērnus, bet viņi tikai iet. Es neesmu gulējusi. Un zinu, ka no rīta man jātiek Rīgā, jo nāks TV. Mēs nonākam kādā mazā gesthausā, kur svin saimnieces dzimšanas dienu. Ir ļoti smuki, visādi spīguļi, muzicēšana, spēles. Bet visoas kaktos kaut kādas šausmas, slimnieki, netīrība. Bet to redzu tikai es. Man trūkst elpas. Gribu zvanīt uz Rīgu, bet salūst telefons. No sākuma dispeljā rādās kau kādas zīmes, tad viņš lēni (lēni!) sadalās man rokās, šēmbās, šķēpelēs. Nē, pag, es paguvu piezvanīt tev, saku, ka esmu franncijā, tu sāc raudāt un kliedz - kā tu tā varēji... tad telefons izjūk. Es pamodinu santehniķi Kārli, dabūnu no viņa mobilo, viņam tāds šausmīgi dārgs, balts, nesaprotams, bet es jūtu, ka manās rokās nemaz nav spēka, tas izslīd un saplīst. Un man nav elpas, nav elpas, nav elpas, smoku, jūtu, ka mirstu, raudu, mēģinu ievilkt gaisu, vēl tikai drusku, un pamostos. Visa kratos. Mati pilnīgi slapji. Noslaukos naktskreklā, kas mētājas uz krēsla un ko velku tikai tad, kad ir šausmīgi auksti. Uzvelku garo adīto, ietinos pledā, un kratos, kratos, vēl tagad.