* * *

1.6.03 19:57
Mans vakardienas nīgrums bija pamatots.
Šodiena:
plkst. 6.00 es pagriežu modinātāju uz 6.15
plkst. 6.15 es pagriežu modinātāju uz 6.30
Ceļos.
Kašķis mājās - man neļauj ņemt līdzi tik daudz siltu drēbju kā es gribu.
Laiva. Nekādu dunduru un odu - apmācies laiks un riebīgi auksts vējš. Salstu neprātīgi.
Kašķis uz borta par to, ka neļāva ņemt līdzi pietiekami daudz siltu drēbju.
Pietauvošanās stāvā krastā.
Es uztaisu špagatu un iegāžos ūdenī līdz kaklam ar visu, kas man mugurā. Nav, ko pārvilkt.
b.v. arī iegāžas. Nez kāpēc.
Kāda sīča tēvs man iedod guļammaisu. Es nometu slapjās drēbes, ielienu maisā, uzkrāsoju lūpas un nolemju gaidīt glābšanas dienestus.
Mani piespiež ar visu maisu lekt uz laivu.
Laivā, maisā, salstu vēl stundu.
Nonākam galapunktā.
Izsaucu glābšanas dienestus ar sausām drēbēm.
Esmu mājās.
Nikna.
Bet nāk arī smiekls:
nekad vēl nebiju izkritusi no laivas, pat ne dzērumā. Vecums teju jau klāt - kad tad, ja ne tagad?