* * *

30.5.03 10:15
Izklausās. Bet - jā - katra taču vajadzētu dot teisības izlemt, vai viņš grib dzīvot pa īstam un neilgi, vai arī stiept savu dzīvi (pareiz''ak būtu teikt - slimību) garunā. Man ir vairāki piemēri - sieviete, kurai smaga operācija solīja pagarināt dzīvi labi ja par pusgadu - un šo pusgadu pēc operācijas viņa bija tādā stāvoklī, ka nespēja kontaktēties ar tuviniekiem, ciet sāpes... es pieņemu, nespēja par domāt un sevi apzināties... Un vīrietis - kurš attiecās no šīs iepsējas, lai atlikušo laiku paliktu kopā - ar sievu un bērniem. Un varbūt izrunātu un pateiktu to, kam nekad nav pieticis laika...
Tas par bezjēdzīgajām operācijām, kuras pagarina organisma eksistenci, bet ne dzīvi.
Filmā gan bija runa par garīgu slimību. Un būtībā tas pats - dzīvot savu, nolemto, lai arī īso dzīvi, vai dzīvot to dzīvi, ko tev it kā tevis paša labā uzspiež...

Tas vedina domāt arī par ikdienišķām, ne slimības situācijām.

Vai nav tā, ka gandrīz katrā pārī viens dzīvo savu, otrs sava partnera dzīvi?

Un cik no mums vispār atļaujas izlemt (vai arī sev atzīties), kas ir viņu īstā dzīve?